Kaut arī mūsu pusē nemana afišas, kas aicinātu svinēt Starptautisko sieviešu dienu, uzņēmumos un iestādēs, dažkārt arī ģimenēs, šos svētkus tomēr svin. Piemēram, sestdien to darīja Dzintras Saulkalnes vadītā Jelgavas sieviešu invalīdu biedrība «Zvaigzne». Ar «zvaigznēm» diskutēt bija atnācis Jelgavas domes priekšsēdētāja vietnieks Aigars Rublis. Kārtējo reizi varēju pārliecināties, cik ieinteresētas pilsētas attīstībā ir mūsu sievietes. Radās jautājumi gan par tirgus pārcelšanu uz dzelzceļa stacijas rajonu, gan par nodokļiem, kur trūcīgākie maksā lielāku ienākumu daļu nekā turīgie, gan arī par pasaules notikumiem.
Svētdien Zemessardzes mācībās sanāca vērot un apbrīnot daiļo dzimumu militārā formā. Protams, bruņotajos spēkos sieviešu ir mazākums, taču šie «sešpadsmit procenti» liek vīriem saņemties būt vīrišķīgākiem un reizēm arī piebremzēt ar mutes palaišanu.
Domājot par sieviešu tiesībām Eiropas un pat pasaules mērogā, pirmkārt nāk prātā Aspazija. Ne tikai dzejniece trauksminiece, kuras pirmās lugas «Atriebēja» izdošanu apturēja cenzūra. Kā uzsver deju pedagoģe Madlēna Bratkus, kas tagad saimnieko un vada ekskursijas Aspazijas Daukšās, dzejniece bija arī viena no trim sievietēm, ko izvirzīja Latvijas Republikas Satversmes sapulcē. Pirmajās trīs mūsu valsts Saeimās nebija nevienas sievietes. 12. Saeimā to ir 19, bet Jelgavas novada domē – pat vairākums (deviņas no 16 deputātiem).
Šajās dienās (par godu Sieviešu dienai) ES mājā Rīgā, Aspazijas bulvārī, atklāta fotoizstāde «Sievietes bēgles un patvēruma meklētājas ES». Lai kā mēs attiecamies pret sarežģīto bēgļu jautājumu, nevar noliegt – tajā cilvēku straumē ir sievietes.
