«Valgundietis» negaidīs desmito jubileju, bet ar bezgalības zīmes kliņģeri šoziem svinēs astoto.
««Valgundietis» – tas ir dzīvesveids!» par sevi saka Valgundes pagasta vidējās paaudzes deju kolektīva dejotāji un viņu vadītāja Inga Feldmane. Nepilnu astoņu gadu laikā izdejoti koncerti gan tepat Latvijā, gan festivālos Eiropā, un arī šobrīd «valgundieši» plāno vasaras braucienu uz Franciju.
Ar Viļa Ozola svētību
Kolektīvs radās 2008. gada vasarā, un visu šo laiku to vada I.Feldmane. Viņa atceras, ka ierosme dibināt kolektīvu nākusi no vietējiem iedzīvotājiem. Vēl 2008. gadā Valgundē nebija neviena pašdarbības kolektīva pieaugušajiem – tolaik tikai bērni varēja darboties teātra pulciņā vai apgūt mūsdienu dejas. Biedrība «Valgundes novada attīstība» bija kolektīva dibināšanas iniciatori.
«Biedrība bija iecerējusi svinēt tradicionālos svētkus. Pirmie bija Jāņi, un, tā kā es nedaudz darbojos ar teātri, mani uzaicināja piedalīties – iestudēju gabaliņu no «Skroderdienām Silmačos». Pašiem mums dejotāju nebija, tāpēc uzaicinājām kolektīvu no Jelgavas. Tad tie ļaudis, kas bija man apkārt un bija iesaistīti pasākumā, teica – vai tad mēs paši nevaram dejot?» atminas I.Feldmane. Vārds pa vārdam, un izveidojās pirmie četri pāri, kas jau pēc mēneša 1. augustā spēra pirmos soļus brīvdabas koncertā.
Rudenī bija nokomplektēti seši pāri, taču kolektīvs joprojām bija bez nosaukuma. I.Feldmane domā – kolektīva liktenis varēja izvērsties dažādi, taču tad tā stiprināšanā roku pielika pazīstamais horeogrāfs Vilis Ozols, kurš Valgundē svinēja savu jubileju. Bija saaicināti Rīgas kolēģi, un V.Ozols gribējis, lai noteikti dejo arī vietējais kolektīvs. I.Feldmane atceras, kā V.Ozols viņai zvanījis un prasījis, vai kolektīvam jau ir nosaukums, viņam programmā jāraksta. «Rakstu «Valgundietis»,» noteicis izcilais novadnieks. Tas bija decembris, kad seši pāri pirmo reizi uz skatuves iznāca ar vienotu nosaukumu, ko nes jau astoto gadu.
«Vilis Ozols bija tas, kurš par mums rūpējās, deva iestudēt savas dejas – pirmās bija ļoti vienkāršas –, aicināja uz saviem pasākumiem. Sākums bija grūts, jo lielākoties neviens no dejotājiem jaunībā nebija dejojis, un ir grūti iesākt 30 vai 40 gados,» teic I.Feldmane.
Kvalitatīvi pavadīts laiks labā kompānijā
Lai gan dejotāji gadu gaitā mainījušies un visus saskaitīt jau vairs nav iespējams, šodien «Valgundietī» ir stabili astoņi pāri. Bijuši pat desmit, taču dzīve ir dzīve – kāds neiztur slodzi, cits nomaina darbu, savu prasa arī ģimene: sevišķi tad, ja piesakās bērniņš, dejošanu uz pāris gadiem nākas atlikt malā. Šo gadu laikā «Valgundieša» saime kļuvusi vismaz par sešām atvasēm bagātāka. I.Feldmane atminas, kā savulaik četrus piecus gadus vecie ķipari, atnākuši vecākiem līdzi uz mēģinājumiem, aizņēmuši otru zāles pusi un dažreiz bijuši pat skaļāki par pašiem dejotājiem. Tagad viņi ir jau izauguši, daļa dejo tikko dibinātajā jauniešu deju kolektīvā «Trādirīdis» un nepieciešamības gadījumā izpalīdz «Valgundietim». Savukārt Valgundes seniori I.Feldmanes vadībā apvienojušies kolektīvā «Saulgrieži» un arī draudzējas ar «Valgundieti».
Kā tuvākos mērķus vadītāja min labi sevi parādīt skatē un aizbraukt uz Dziesmu un deju svētkiem 2018. gadā – tie kolektīvam būs jau otrie. «Arī vienkārši noturēties šajā mainīgajā pasaulē. Darbi mainās, dzīvesvietas mainās. Senioriem ir zināma stabilitāte, bet vidējie ļaudis ir aktīvi, viņiem jādomā par ģimeni, un viņi nevar tās rūpes nolikt malā. Ja ir izdevīgs darbs, bet tas ir maiņu darbs, nākas pielāgoties, citi vēl arī mācās. Mēs nekad nebūsim D grupas kolektīvs, un mums to arī nevajag – nav mums tādu, kas dejo kopš bērnības,» skaidro I.Feldmane. Kolektīva prezidente vadītājas labā roka, kā Gunitu Tolēnu sauc deju biedri, piebilst – jāņem vērā arī tas, ka Valgundes centrā dzīvo tikai daži dejotāji, lielākā daļa pēc darba uz mēģinājumiem brauc no Tīreļiem, Vītoliņiem vai pat Jelgavas. Tikpat dažādas ir arī dejotāju ikdienas gaitas – «valgundiešu» vidū atrodam pedagogus (arī pati I.Feldmane Kalnciema vidusskolā māca matemātiku), pavārus, mēbeļnieku, ekonomistu, biroja administratori, meža un ostas strādniekus, valsts iestāžu darbiniekus, uzņēmējus.
Kas tad «Valgundieti» satur kopā un mudina nākt uz mēģinājumiem? I.Feldmane un G.Tolēna ir vienisprātis – pirmkārt tas ir jauki kopā pavadīts laiks. Citi «valgundieši» piebilst – mazsvarīgas nav arī fiziskās aktivitātes un tas, ka dejot var tuvu mājām. «Mums kā pārim gribas kaut ko darīt kopā. Uz trenažieriem īsti neiesim, bet dejas ir foršs vakara un bieži vien arī brīvdienu pavadīšanas veids. Tas ir labā kompānijā kvalitatīvi pavadīts laiks, citreiz arī bērns brauc līdzi. Kad ģimenē ir bērni, tad viss sāk griezties tikai ap viņiem, bet gribas arī kaut ko sev bez darba un citām lietām, kas ir pašas par sevi,» teic Dace Voliņeca, kura dejo kopā ar vīru Andri. ««Valgundietis» ir dzīvesveids – kā mūsu otrā ģimene. Vai tad mēs vispār varam nenākt un nedejot? Pat nav tādu jautājumu – tāpat kā mīl ģimeni, tāpat arī kolektīvu,» savukārt pārliecināta Indra Klova.
Savs prezidents, gludinātājs un «bāriņa» turētājs
Gadu gaitā kolektīvā izveidojušās noturīgas tradīcijas. Ik pa laikam meitenes organizē suši vai picu vakarus, Ziemassvētku laikā dejotāji sanāk kopā, lai ceptu piparkūkas vai paskatītos kādu filmu no iepriekšējiem pasākumiem. Tāpat ikgadēja tradīcija ir draudzības koncerts, uz kuru tiek aicināti draugu kolektīvi, tiek arī braukts ciemos pie viņiem.
Tomēr katras vasaras lielākais piedzīvojums ir festivāli ārpus Latvijas – kolektīvam patīk ceļot un mūsu tautas deju rādīt ārzemju deju, folkloras vai kultūras festivālos. «Valgundieši» pabijuši Polijā, Lietuvā, Maķedonijā un divreiz Ungārijā. Lai gan no katra ceļojuma palikuši spilgti iespaidi, pirmais nopietnais festivāls bijis tieši Polijā, kur kolektīvs pavadīja 11 dienu un uzstājās ar 40 minūšu programmu par maizes ceļu. Līdzi bijuši gan spriguļi, gan miltu maisi un pat abra, savukārt īsto rupjmaizi ciema kukulim devusi ceptuve «Lāči», ar ko izveidojusies jau ilggadēja sadarbība. Autobusā kungiem uztaisītas arī kļavlapu cepures, kuras vietējie pat bijuši gatavi nopirkt. Piesakoties dejotāji nemaz nav zinājuši, ka šis ir Polijā lielākais festivāls ar prezidenta piedalīšanos galā koncertā.
Uz festivāliem «valgundieši» dodas tikai ar autobusu – lidmašīnā nekad nepiedzīvot tādu «tusiņu». Un vai tad tagad var atteikt šoferītim, kurš ar dejotājiem bijis kopā ne vienā vien braucienā un pat saņēmis dāvanā krekliņu ar uzrakstu, lai visiem skaidrs, ka šis ir «valgundiešu» šoferītis. Dejotāji jau zina, ka atvaļinājums jāņem jūlija beigās, augusta sākumā, jo tad gaidāms festivāls. Šovasar «valgundieši» brauks uz Franciju un saka paldies gan pagasta pārvaldei, gan novada domei par finansiālu atbalstu iepriekšējos gados.
No katra brauciena Gunita arī izveidojusi mapi, kurā sakrāta informācija, sākot ar to, kur dejotājs autobusā sēdējis, ko darījis, un beidzot ar informatīviem bukletiem. Turklāt neviens «valgundiešu» līdzbraucējs nav izsprucis bez pienākuma. Kā ikdienā katram ir savi darbiņi (kolektīvā ir prezidents, kasieris, frizieris, tērpu glabātājs, lakatu sējējs, gludinātājs un «bāriņa» turētājs), tā arī izbraukumos katram tiek atrasts darāmais – viņš tiek likts vai nu pie bungu sišanas festivāla gājienā, vai pie bildēšanas, vai, ja nu ne citādi, tad vismaz karoga nešanas. Neviens nepaliek malā – tāpat kā ģimenē katram ir sava vieta un atbildība, tā arī «valgundiešu» saimē nevienu neaizmirst.
