Ballīte par godu bērna ceturtajai dzimšanas dienai, kurā piedalās divpadsmit bērnu un deviņpadsmit pieaugušo, ir zināms pārbaudījums, pat ja visi (gan mazie, gan vecāki) rātni sēž pie galdiem. Sestdienas pasākums, kurā pabiju, noteikti nebija no tādiem – paklausīgi neviens nesēdēja. Bērni skraidīja, vecāki čaloja. Vārdu sakot – troksnis uz nebēdu.
Toties šādos ballītes ar nakšņošanu viesu namā apstākļos var ar interesi pavērot pieaugušo un bērnu savstarpējās attiecības. Šaubu nav – mūsdienu pasaulē katram pieejama visplašākā informācija par visām iespējamajām bērnu audzināšanas metodēm, katra ģimene var brīvu prātu izraudzīties, kuram modelim labāk sekot. Dažkārt (un visbiežāk tieši tā tas notiek) dzīve pati ievieš korekcijas jebkurā no izvēlētajiem audzināšanas paņēmieniem.
Bet pavērot tik un tā interesanti. Kāds savam bērnam izvēlas aizrādīt minimāli – tur aug īstens bosiks, kurš izmanto ik mirkli, lai, garām ejot, iezveltu savam vienaudzim. Mammīte vien nosaka: «Cukuriņ, tā nedrīkst!» Kāda cita mamma rīkojas pretēji un bērnu ballītē kā ēna visur seko savam mīļumam, lai tik ar viņu kaut kas nenotiktu. Var taču skriet, tad sasvīdīs mugura un piemetīsies iesnas, var paslīdēt kāja un gadīties pakrist. Jebkura vēlme tiek no acīm nolasīta, un pēc katras sūdzības mamma kā lauvu mātīte gatava nostāties uz kara takas ar pāridarītāju.
Bērnu audzināšanas paņēmieni augstāko punktu sasniedz no rīta, kad mazie ziķeri jāpabaro. «Zirnīt, apēd vismaz gabaliņu banāna! Bet, zirnīt, nu vismaz cepumiņu, redz, te tādi garšīgi,» dudina viena. Otra teic: «Zaķīt, kūciņu ēdīsi?»
Bet zirnīši un zaķīši pa tam lāgam mammīšu audzināšanu laiž gar ausīm un skrien vien tālāk, rīta ēdienreizi nemaz nenobaudījuši. Cerams, tikpat jautri skraida arī tagad savās mājās un tur saņem ikdienas audzināšanas devu par to, cik svarīgi ir ēst brokastis un ko tajās baudīt.
