Pasaulē ir sešarpus miljardi iedzīvotāju, un lielākā daļa no viņiem dzīvo kastēs un rāmjos. Tiešā nozīmē. Daļai kastu ir viens stāvs, taču stāvu var būt neizskaitāmi daudz. Tumšos vakaros minūti vai pusminūti stāvot pie luksofora, nav nekā interesantāka, kā vērot cilvēkus un viņu darbības kastē, ja vien viņi paši to ļauj un nesteidz noslēpt sava nama dvēseli no svešiem skatiem. Sākas laika atskaite: 59, 58, 57…
Gluži kā filmā, kur kinokameras acs ir fokusējusies uz tobrīd svarīgo, mana acs tur, trešajā stāvā, ir atradusi meiteni, kas gatavo vakariņas sev un, visticamāk, dzīvesbiedram, kurš, roku līdz elkonim izliecis pa logu, ļauj gaisā lēni izkūpēt cigarešu dūmiem, bet otrā rokā tur kafijas krūzi. Pasaule šeit, ārā, apstājas, un ieslēdzas tā otra, kurā ir ļauts ieskatīties uz īsu brīdi. Par ko viņi runā? Par to, kā šodien gājis, ka mīļākajiem cīsiņiem veikalā atlaide, vai apspriež brīvdienu plānus? Minējumu var būt bez gala un malas. Savukārt stāvu augstāk pie spilgti oranžas sienas piekārts ieslēgts televizors. To, vai kāds ir istabā, nemaz neredz – skata leņķis par platu, taču gaismas zibšņi piepilda istabu te izteiktākiem, te blāvākiem toņiem. Citos rāmjos ieskatīties nemaz nevar – viss tumšs, un atliek vien atzīt, ka neviena nav mājās. Kāds droši vien vēl darbā, kāds iepērkas, bet cits ciemojas pie draugiem. Acis slīd tālāk, un aiz bieziem aizkariem pavīd ēnas. Kādam prieks, ka diena beidzot galā, kādam žēl, ka tā bija tik īsa, bet kāds ar bažām gaida nākamo. Viens ir bezgala laimīgs, otrs pārdzīvo par tuvinieka slimību, trešajam skumjas kā melns piķis nospiež dvēseli. Kamēr vienā mājā lepnums par ģimenē ienākušo mazuli, pār otru pārvilcies smags sēru mākonis.
Uz ielas ikdienā garām paejam neskaitāmam skaitam cilvēku, bet reti cenšamies uzminēt, kas notiek viņa prātā un sirdī. Droši vien parasti to arī nemaz nevajag darīt. Taču vērot cilvēkus ir aizraujoši. Sēžot pie rakstāmgalda, skats nevilšus pats aizlavās loga rūts otrā pusē un dažu sekunžu laikā mēdz sacerēt pretimnācēja dzīves gājumu. Tas pazūd aiz stūra kopā ar viņu pašu, līdz atkal kāds nāk, un viss sākas no jauna.
Cik cilvēku, tik likteņu un dzīves gājumu, starp kuriem divus identiskus neatrast. Katram sava dzīve, katrs savas laimes kalējs un pūra darinātājs.
