Par Normunda Beļska dzejiskajiem dotumiem iznāca pārliecināties jau pirms apmēram 30 gadiem, kad satikāmies vienā un tajā pašā studentu celtnieku (bija reiz tāda kustība) vienībā, kur pie tiem laikiem visnotaļ progresīvā sovhoza (padomju saimniecības) «Madliena» direktora Jūlija Beļavnieka ne tikai ražīgi apguvām vēlāk noderīgas darba un dzīves patiesības, bet aģitbrigāžu skatē ierindojāmies laureātos, savā uzvedumā iekļaujot vairākas Normunda dziesmas. Arī radio jau kuru gadu palaikam skandināja «Tomēr jāpa–pa–pa–pa–domā» un vēl dažu jaunāku hitu ar viņa vārdiem. Tādēļ visnotaļ izbrīnījos, izlasot ziņu, ka nesenajos Ķīpsalas grāmatu svētkos sabiedriskajam darbiniekam un dzejniekam Normundam Beļskim klajā nācis pirmais bērnu dzejoļu krājums «Savādā pasaule».
Kad Latvijas Bērnu fonda prezidentam Andrim Bērziņam radās ideja rīkot «Savādās pasaules» bezmaksas prezentācijas koncertu sēriju Latvijas pilsētās un novados, «Ziņām» pirms pirmā pasākuma, kas notika Jelgavas novada domes nelielajā zālītē, radās izdevība izvaicāt pašu grāmatas autoru N.Beļski.
– Šī ir tava pirmā bērnu grāmata vai pirmā grāmata vispār, jo pirmā tavu dzejoļu publikācija, ja nemaldos, bija jau 1981. gadā jauno autoru krājumā «Acis»?
Šī ir mana pirmā grāmata vispār, jo es kaut kā nesaspringu par katru cenu izdot grāmatu, tikko sarakstīti, piemēram, simt dzejoļu. Mans dzīves gājums, uzskati un principi bija savādāki, jo vienmēr esmu uzskatījis, ka dzeja – tas ir tas lauks, kas manī atnāk vai nu kopā ar tauriņa atlidošanu, vai klusuma skaņām mēnesnīcā un zvaigznēs, vai skatoties mūsu skaistajos jūlija un augusta gubu mākoņos, guļot kaut kur Latvijas rudzu laukā vai ziedošā pļavā. Tā ir tāda ļoti intīma sfēra – mana savādā pasaule.
Man vienmēr šķitis, ka mēs katrs esam sava savādā pasaule un, savā savādībā vienojoties, veidojas mūsu kopējā Latvijas kultūra. Kaut vai cik bagāts mantojums ir dainas – cik daudz tur ir gudrības, cik daudz dvēseles, cik daudz ētiski augstu principu, pat varonības, ja skatāmies, piemēram, karotāju dziesmās.
Bet dzejošana man vienmēr bijusi tāda iekšējā mīlestība, kurā es no ikdienas rūpēm guvu spirdzinājumu un atpūtu. Dzīve veidojusies tā, ka vienmēr nācies būt iekšā ļoti skarbos darbos.
Man vienmēr bijis svarīgi, ka ģimene ir jāpabaro, un es labi zināju, ka, strādājot tikai kā dzejnieks, ar honorāriem vien nekad nespēšu nodrošināt, lai bērni būtu izskoloti un apģērbti. Varbūt «aplaupot» sevi kā dzejnieku, es vēl vairāk esmu guvis, nodzīvojot ar savu sievu 33 gadus un izaudzinot divas brīnišķīgas meitas, viena no kurām – Agnese – ir zinātņu doktore krimināltiesībās, bet jaunākā – Anna – pagājušajā gadā apprecējās.
– Kādi tad bija tie, kā pats teici, tavi skarbie darbi? Sākās taču viss ar politiku?
Sākās tiešām varbūt ne tik skarbi – pēc filozofijas studijām LU Vēstures un filozofijas fakultātē un žurnālistikas studijām Filoloģijas fakultātē, kuras gan tā īsti nepabeidzu, astoņdesmito gadu sākumā nokļuvu Latvijas Radio ziņās. Tā bija laba skola tādā ziņā, ka tur vienmēr bijis fantastisks kolektīvs.
Līdz ar trešo atmodu sāku veidot Latvijas Tautas frontes radio biļetenus. Reizē ar LTF iesaistījos arī sociāldemokrātu kustībā, kur mani uzaicināja Valdis Šteins. Tā kļuvu par politiķi un no LTF tiku ievēlēts Latvijas Republikas Augstākajā Padomē, kur kā deputāts pavadīju trīs grūtus, bet skaistus gadus, no kuriem pats kulminācijas brīdis, protams, bija balsojums par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Bet ikdiena pagāja, sūri grūti strādājot, jo visi jaunie likumi tika drukāti ar rakstāmmašīnu un deputātiem vēl nebija ne palīgu, ne padomnieku – viss bija jādara pašiem.
– Tomēr par tīru politiķi nepaliki, drīzāk par politikas skaidrotāju jeb sabiedrisko attiecību speciālistu tik tiešām skarbās nozarēs un institūcijās.
Kad līdz ar 5. Saeimas ievēlēšanu 1993. gadā Augstākā Padome beidza savu darbību, domāju, vai iesaistīties privātās struktūrās vai valsts darbā. Tā kā biju jau daļu no sevis ieguldījis Latvijas valsts atjaunošanā, lai cik tas patētiski arī skan, nolēmu turpināt darboties valsts labā.
Un, kad Ģirts Valdis Kristovskis uzaicināja kļūt par preses sekretāru Iekšlietu ministrijā, piekritu. Tā es nonācu iekšlietu struktūrās, kur pavadītajos desmit gados paguvu pastrādāt pie astoņiem ministriem. Gan kā preses sekretārs, gan preses centra vadītājs. Varu palielīties, ka tieši Iekšlietu ministrija bija pirmā Latvijā, kur tapa Preses un sabiedrisko attiecību departaments (tas jau bija ministra Daiņa Turlā laikā). Citas ministrijas nāca apgūt pieredzi, jo mums bija gan Preses centrs, gan filmēšanas grupa, gan izdevums «Likuma vārdā», gan raidījums «Kriminālā informācija».
– Nekas daudz no tā visa vairs nav palicis…
Jāņem vērā, ka situācija ir mainījusies, jo toreiz Iekšlietu ministrijas funkcijas bija daudz plašākas – mūsu pārziņā bija gan Ieslodzījuma vietu pārvalde, gan Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, gan robežsardze, drošības struktūras un specvienība «Alfa». Arī pati policija bija jāveido lielā mērā no jauna.
Bet ja par to skarbumu, tad tieši tolaik notika daudzas «skaļas» slepkavības, spridzināšanas, ar privatizāciju saistītas ne tās tīrākās lietas, tā saucamā «cīņa par jumtiem», ieskaitot Haritonova lietu. Un es biju faktiski pirmais, kam par šīm negācijām, pat traģēdijām, nācās ziņot masu informācijas līdzekļiem un visai sabiedrībai.
Uz mani tīri cilvēciski vislielāko iespaidu atstājis 1997. gada 28. jūnijs, kad ugunsdzēsēju un policijas svētku laikā lūza autopacēlāja strēle un no piecstāvu mājas augstuma līdz ar grozu zemē nokrita 30 cilvēku. Talsu traģēdija ir viena no lielākajām upuru skaita ziņā – deviņi mirušie un 21 cietušais. Tai dienā arī es pats atrados Talsos un burtiski divas minūtes pēc pacēlāja lūšanas biju tieši blakus nelaimes vietai. Un, neņemot vērā emocijas, sāpes un izmisumu, man uzreiz bija jāķeras pie sava darba – jāskaidro žurnālistiem, kas noticis, kas tiek darīts, lai glābtu ievainotos, kāda ir amatpersonu reakcija.
Ģenerālis Juris Ļabis, kurš toreiz vadīja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, tajā dienā atradās Tallinā un piezvanot paziņoja ministram Dainim Turlajam, ka pieņēmis lēmumu demisionēt. (30. jūnijā toreizējam premjeram Andrim Šķēlem demisiju pieteica pats iekšlietu ministrs D.Turlais.)
Tai pašā vakarā man bija jābrauc uz tiešo ēteru «TV Panorāmā», un jāteic, tas bija no viens no manā mūžā emocionāli smagākajiem mirkļiem.
– Gluži kā no «Savādās pasaules» tituldzejoļa: «kāpēc es tiešām nezinu, kāpēc»?
Zināmas saites var saskatīt, lai gan «kāpēc» jautājumi sāka rasties gadu agrāk, un to izcelsme nepavisam nav traģiska – 1996. gadā, kad manai jaunākajai meitai bija trīs gadiņi, viņa sāka uzdot šos neskaitāmos «kāpēc». Protams, nācās atbildēt un stāstot gluži neviļus veidojās kas līdzīgs vārsmām. Tā sāku pa naktīm šo to pierakstīt un pēc tam meitai lasīju šos dzejoļus – manas atbildes uz viņas «kāpēc».
Tieši tā arī pievērsos bērnu dzejai. Pa ceļam vēl akumulēju kaut ko no savas bērnības atmiņām, pievienojot tās gudrības un dzīvesziņu, ko man savulaik bija devušas mamma un vecāmamma.
Tad satiku ansambļa «Knīpas un knauķi» vadītājas Vitu Siliņu un Edīti Putniņu, kuras žēlojās par dziesmu trūkumu un jautāja, vai man neesot tapuši kādi jauni dzejoļi. Atcerējos par dzejiskajām atbildēm uz meitas «kāpēc» un sacīju, ka kādi desmit ir gan. Viņas ierosināja tos iedot Jānim Lūsēnam, kuram savukārt esot bērnu dziesmu periods. Tā kā Jāni atcerējos vēl no laikiem, kad strādāju Latvijas Radio, kur 80. gadu beigās biju programmas «Mikrofons» redaktors, tā arī izdarīju. Tā mani dzejoļi dažās nedēļās pārtapa dziesmās. Ciklu «Savādā pasaule» vēlāk studijā iedziedāja Igo, un iznāca disks, no kura dažas dziesmas, kā «Alises iela», joprojām skan itin bieži.
– Secinu, ka dziesmas top, izmantojot jau gatavus dzejoļus, tu neesi no tiem, kas gatavai melodijai pieraksta ritmiski, fonētiski un vēl visādi citādi atbilstošu tekstu?
Šajā un vairumā gadījumu – jā. Lai gan esmu rakstījis arī dziesmu tekstus tādā izpratnē, kā tikko raksturoji. Astoņdesmitajos gados biju liels smagā roka cienītājs, un «Opus pro» pirmā programma faktiski visa ir ar maniem vārdiem, bet līdztekus tapa vai jau bija gatavas arī melodijas. Tas bija interesanti tādā ziņā, ka dzejniekam tā ir laba skola. Jādomā pie visām modulācijām, atskaņām un ritmiem. Vēlāk, rakstot bērnu dzejoļus, tie man iegūla kaut kādā ritmā jau paši par sevi, tāpēc varbūt tos ir tik viegli komponēt. Arī pieaugušajiem. Esmu iedevis savus dzejoļus skolas biedram komponistam Mārim Lasmanim, un ceru, ka taps skanīgas un dvēseliskas dziesmas.
– Tomēr pirmie dziesmu teksti, ja nemaldos, nepavisam nebija tik nopietni kā it kā tieši bērniem domātie «Savādā pasaule» vai smeldzīgā «Alises iela».
Tas bija 1981. gadā un atgādina jau par leģendu kļuvušo Maestro Raimonda Paula telefona zvanu Viktoram Lapčenokam. Man, iesācējam literātam, zvanīja Zigmars Liepiņš un teica, ka gribot satikties. Tolaik vēl nekādu mobilo telefonu nebija, un es ar drebošām rokām (lai tikai kaut ko nesajauktu) cītīgi pierakstīju nākamās tikšanās vietu un laiku.
Tā radās toreiz slavenais un skandalozais hits «Tomēr jāpadomā».
– Kāpēc tad skandalozais?
Tāpēc, ka uzreiz tika nokritizēts Latvijas komjaunatnes kongresā – kā var tik daudzas reizes domāt (Mirdza Zīvere un Imants Vanzovičs jau dziesmas svarīgāko rindiņu dziedāja kā «Tomēr jāpa-pa-pa-pa….domā»), vajagot taču reiz ķerties pie darbiem. Kopā ar Zigmāru Liepiņu tapa vēl dažas dziesmas, bet vispopulārākā kļuva tieši šī – savulaik daudzu diskotēku hits.
Vēlāk esmu sadarbojies arī ar Eināru Vītolu, Alfrēdu Madžuli, Aivaru Hermani, Arni Medni.
– Ar tavu dzeju tapuši arī vairāki muzikāli dramatiskie darbi, nav svešs arī muzikālā teātra lauciņš?
Turpinot sadarbību ar Jāni Lūsēnu, 1999. gadā top romantisku un nacionāli patriotisku dziesmu cikls «Kā maigi dzelošs rožu krūms», kura pirmatskaņojumā Liepājas teātrī piedalās Igo, Zigfrīds Muktupāvels, Latvijas Nacionālās operas soliste Dita Kalniņa «Rīgas kamermūziķi» Normunda Šnē vadībā.
2000. gadā sadarbībā ar Juri Kulakovu un Daci Micāni-Zālīti top dziesmu cikls bērniem «Ieklausies». To «Knīpu un knauķu», Agneses un citu solistu izpildījumā režisore Dace Micāne-Zālīte iestudē koncertizrādē bērniem Latvijas Nacionālajā teātrī. Par šo ciklu, kur skan arī dziesmas ar viņas vārdiem, 2000. gadā AKKA/LAA piešķir autortiesību Bezgalības balvu.
Bet visnozīmīgākais muzikālā teātra jomā laikam gan ir Jāņa Lūsēna bērnu mūzikls pēc Hansa Kristiana Andersena pasakas motīviem «Īkstīte». Mūzikls 2003. gada 7. februārī piedzīvo pirmizrādi Dailes teātrī (Dž.Dž.Džilindžera režija un Daces Micānes-Zālītes librets). Trijās sezonās bērni kopā ar populārajiem Dailes teātra aktieriem Rēziju Kalniņu, Jāni Paukštello, Olgu Dreģi, Sarmīti Rubuli un citiem nospēlē vairāk nekā 50 izrādes.
– Un «Vēstules uz bruģa»?
«Vēstules uz bruģa» ir viens no man biogrāfiski tuvākajiem dzejas cikliem, ko mudināja rakstīt un atbalstīja Latvijas Barikāžu fonds un tā prezidents Renārs Zaļais. Juris Kulakovs to komponējis kā patētisku kantāti – veltījumu barikāžu dienu upuru un dalībnieku piemiņai. Kopā ar «Pērkona» solistiem Nauri Puntuli, Ievu Akurāteri, Raimondu Bartaševicu, sitamo instrumentu grupu «Auļi», bruņoto spēku štāba orķestri, Dobeles zemessargu ansambli, latviešu folkloras dziesmu izpildītāju Daci Šmiti ierakstu kuplināja vairāk nekā 70 mūziķu, kas aizrautīgi bagātināja kantāti ar neatkārtojamu un emocionālu skanējumu.
– Nedēļas laikā iznāk tāds savdabīgs Jelgavas periods – tikko prezentēta grāmata «Savādā pasaule», bet rīt mūsu pilsētā paredzēts viens no «Opus pro» 30 gadu jubilejas koncertiem, kur noteikti skanēs arī «Mīļā», «Sveiks lai dzīvo» un «Svētuguns». Dziedās arī Aija Andrejeva, kas tikko ar Jāņa Lūsēna grupu un «Knīpām un knauķiem» piedalījās tavas grāmatas prezentācijā.
Varu tikai būt pateicīgs Jelgavai. Grāmata «Savādā pasaule» noteikti būtu pavisam citāda bez 36 krāšņajām Jelgavas mākslinieces Ilzes Emses-Grīnbergas ilustrācijām. Esmu ļoti pateicīgs, jo ko tādu pat nebiju gaidījis.
– Tomēr tu joprojām neesi profesionāls dzejnieks (tavā izpratnē – red.)?
Kad Iekšlietu ministrija bija izsmēlusi visus manus spēkus, kādu brīdi pat darbojos privātajā sfērā. Tomēr, ja jau esmu kaut ko ieguldījis šajā valstī, nolēmu, ka vēl varu būt tai noderīgs ne tikai kā dzejnieks.
Esmu bijis veselības ministru Gundara Bērziņa, Vineta Veldres un Baibas Rozentāles padomnieks sabiedrisko attiecību jautājumos. Bet tagad esmu Rīgas Austrumu slimnīcas Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs, arī Atbalsta fonda izpilddirektors.
Tik un tā dzejoļi šad tad atnāk, sevišķi naktīs.
