«Tagad noteikti ir foršāk. Es kādreiz teicu, ka man tas nav vajadzīgs, apprecoties jau nekas nemainās, tikai lieka naudas izmešana. Bet sajūtu līmenī kaut kas mainās gan, neņemot vērā, cik ilgi tu ar to otru cilvēku esi nodzīvojis kopā,» novērojusi Rita, kura kopā ar vīru Gintu Jaseviču no Ozolnieku novada Ānes bija starp 50 pāriem, kas Valentīndienā laulājās gaisa balonā ar mērķi uzstādīt Ginesa pasaules rekordu.
Gredzena vietā delfīni
Rita un Gints kopā ir jau četrarpus gadu, un gandrīz trīsarpus no tiem viņu acuraugs ir mazā Rēzija Anna. Doma par kāzām abiem bijusi jau kādu laiku, taču konkrēts datums vēl nebija noteikts. «Kad piedzima bērns, iestājās tāda kā krīze, jo sāc saprast, ka, piemēram, aizejot pie ārsta, tavs un bērna uzvārds atšķiras, un ir sajūta, ka uz tevi skatās citādi. Nezinu, vai tā ir un cilvēkos raisās tādas domas vai tas ir tāds iekšējs diskomforts,» stāsta Rita.
Par iespēju laulāties gaisa balonā kopā ar vēl citiem pāriem Rita uzzinājusi, kādu vakaru pirms miega pārlapojot «feisbuku». Nejauši ieraudzījusi ziņu, ka Latvija gatavojas sasniegt Ginesa rekordu nominācijā «Vislielākais vienlaikus lidojumā gaisa balonā salaulāto pāru skaits». Tobrīd tas šķitis kas interesants, taču vēl nebija dzimusi doma arī pašiem būt tajā visā iesaistītiem. Tad no Ginta nācis priekšlikums – varbūt piedalāmies mēs arī? Un Rita piekritusi. Abi pieteikušies un visu atstājuši pašplūsmā – ja būs lemts, tad notiks. Pasākumam kopā bija pieteikušies 87 pāri, taču tika atlasīti 50 motivētākie. Festivāla «Love Cup» organizatore Inga Ūle skaidro, ka šobrīd gan vēl nav saņemts rekorda apstiprinājums no oficiālās Ginesa rekorda organizācijas, jo daudz laika aizņem dokumentu tulkojums angļu valodā.
Apkārtējie jau sen gaidījuši Ritas un Ginta kāzas, taču arī viņi bija pārsteigti, ka tā diena pienākusi tik ātri, ziemā un turklāt, kā paši smejas, vēl tik banālā datumā kā 14. februāris. Lai gan Rita mēģinājusi Gintu atrunāt no bildinājuma, viņš divas dienas pirms lielā notikuma tomēr mīļoto pārsteidzis, nolasot pašsacerētu dzejoli un pasniedzot kaklarotu ar diviem delfīniem, jo Ritai nepatīk gredzeni un viņa aizraujas ar niršanu. «Pirms šī pasākuma domājām, vai tas ir tas, ko gribam, vai tas būs tā, kā bija iedomāts. Taču mums atšķiras domas par kāzām. Gints grib īstās trīs dienu kāzas Latgalē (viņš nāk no Ilūkstes), es vienmēr uz to esmu skatījusies skeptiski. Es labāk aizbraucu uz ārzemēm, kur viss ir gatavs, apprecos un turpat arī pavadu medusmēnesi. Laikam šis ir tas trešais variants – būs ko atcerēties,» stāsta Rita, piebilzdama, ka noteikti vēlāk tiks svinētas atkāzas un kādreiz gaidāmas arī kāzas baznīcā «pa skaisto».
Mīlestība iet arī caur vēderu
Abi iepazinušies laikā, kad Gints strādāja autoservisā Rīgā un Rita pie viņa vedusi remontēt savu mašīnu. «Kad brauc uz servisu, vienmēr ir sajūta – ja esi viena pati un pretī vīrietis, tad uz tevi skatās, pirmkārt, kā uz sievieti un, otrkārt, ar aprēķinu. Šis nebija ne viens, ne otrs variants. Gints atstāja iespaidu, ka viss ir ļoti jauki un godīgi, viņš piesaistīja, jo ir mierīgs un kluss,» ar smaidu atceras Rita. Turklāt ne katrs vīrietis pēc savas iniciatīvas apmeklē baznīcu.
«Forša meitene, grūti pat nosaukt kādas konkrētas īpašības,» nosaka Gints, taujāts, kas viņu piesaistīja Ritā. «Varbūt tā tortīte, kuru es tev atnesu par mašīnas sataisīšanu?» atjoko Rita, un Gints atceras, ka tagadējā sieva pazīšanās sākumā viņu cienājusi arī ar citiem gardumiem. Paralēli servisam Gints astoņus gadus Rīgā nostrādāja par ugunsdzēsēju, šos darba pienākumus tikko sācis pildīt arī Jelgavā. Pazīšanās sākumā uz mēneša jubileju Rita pie Ginta darbā ieradās ar picu. «Rita ir saimnieciska,» kā vēl vienu patīkamu dzīvesbiedres īpašību min Gints. Laikā, kad abi gaidīja meitiņu, Rita vienmēr no rītiem cēlusies un kaut ko garšīgu sagatavojusi līdzņemšanai.
Kā ugunsdzēsējs Gints piedalījies arī nesenajos Zolitūdes glābšanas darbos. Rita teic, ka pēc traģēdijas raisījušās pārdomas par bojāgājušo tuviniekiem – arī tas mudināja sākt domāt par attiecību noformēšanu. «Divi cilvēki dzīvo ilgus gadus kopā, viņiem ir bērns, bet tad notiek kaut kas tāds, un tie cilvēki nedabū neko. Likās – kas tad tu esi šeit, Latvijā? Tad sākās tas pārdomu vilnis un radās sajūtas, ka gribas apprecēties,» domīgi nosaka Rita.
Visur trijatā
Rita un Gints Ānē ir ienācēji. Abi smejas – pamazām pārvietojušies pa šoseju uz priekšu: Rita savulaik dzīvojusi Olainē, abi mituši arī Gaismās pie Mārupes, bet tagad apmetušies uz dzīvi Ozolnieku novadā. Savu brīvo laiku ģimene pavada trijatā. «Toreiz, kad man bija gan viens, gan otrs darbs, maz centos no tā visa izrauties. Rita bija tā, kas mani uzvilka uz kalna braukt ar dēli,» vēl vienu Ritas plusu nosauc Gints. Nākamziem, kad mazā jau varēs iekāpt slēpēs, visi trīs atkal brauks uz kalnu. «Mēs arī ikdienā esam trijatā, nav mums vairāku vecmāmiņu un vectētiņu, kur bērnu atstāt. Ja kaut kur braucam, bērns mums visur ir līdzi – arī «Prāta vētras» koncertos. Mums patīk kopā darīt lietas,» stāsta Rita, piebilstot, ka viens no ekstrēmākajiem piedzīvojumiem bija viņas un Ginta kopīgs lidojums ar privāto lidmašīnu. Ritai ļoti patīk koncerti, zaļumballes – tā savulaik kā kosmetoloģei viņai barterī ticis kemperis, ar kuru abi aizbraukuši uz Valmieras svētkiem. Savukārt šovasar gribētos aizbraukt uz Igauniju, kam Jaseviču pāra dzīvē ir īpaša nozīme – tur pasaulē nākusi Rēzija Anna, tā abi nolēmuši.
«Mēs neesam tādi lieli ceļotāji, kam vajag uz Kanāriju salām vai Turciju. Ir tik daudzi, kas visu ko zina Turcijā, bet vai pazīstam paši savu Latviju, vai pazīstam Lietuvu? Daudzi jelgavnieki nemaz nezina, ka Jonišķos var aizbraukt pie lāčiem. Brauciens uz Valmieru mums izmaksāja varbūt tikpat, cik labs lidojums uz Turciju, bet tās emocijas ir iegūstamas tepat Latvijā. Mums ir forša zeme – kur vēl ir tā, ka ir jūra, kalni, ziema un vasara. Labi, mums nav okeāna un augstu kalnu, nav spožu vasaru un ziemu, bet mums viss ir pa bišķītim un kompakti,» novērtē Rita.
Plānojot nākotni, Rita un Gints teic, ka tās noteikti būs kāzas baznīcā, gribētos arī vēl vienu bērnu un pašiem savu māju ar dārziņu. Jau tagad abiem ir zināms, kur var dabūt vietējos piemājas dārziņos audzētus gurķus, tomātus un kartupeļus, taču gribas pašiem savu. «Gints vienmēr ir vēlējies māju – tas laikam man no viņa ir pielipis. Kad es dzīvoju Rīgas centrā, man bija labi, bet bērns un briedums daudz ko maina,» nosmaida Rita.
