Merkeles partijas «melnā svētdiena» pašvaldību vēlēšanās liecina, ka ar ES un Turcijas vienošanos par bēgļu uzņemšanu vāciešiem nepietiek.
Eiropā ieceļojušie migranti, bēgļu sieviešu un meiteņu sociālā aizsardzība, nabadzības apkarošana, dzimumnetaisnība, jauniešu tiesiskā aizsardzība, ES ārējo robežu kontrole, vienošanās ar Turciju, budžeta vadlīnijas, atbalsts piena un augļu piegādei skolās – šie un vēl daudzi citi jautājumi tika apspriesti Eiropas Parlamenta (EP) marta sesijā, kas, kā ierasts, notika Francijas pilsētā Strasbūrā.
Miera brauciens 435 kilometru garumā
Stāstot par ES institūcijām, parasti pirmā tiek minēta Brisele, kur strādā EP komitejas un politiskās grupas. Briselē darbojas arī Eiropas Komisija, Eiropas Padome. Taču reizi mēnesī 751 EP deputātam, kā arī viņu palīgiem un daudziem citiem darbiniekiem pienākas doties 435 kilometru garajā ceļā no Briseles uz Strasbūru, kur notiek lielās plenārsēdes.
Mūsdienās tas daudziem liekas dīvaini. Latvijas apstākļos tas būtu tāpat kā Saeimas komisiju sēdes rīkot Jēkaba ielā Vecrīgā, bet lielās plenārsēdes, piemēram, Vienības namā Daugavpilī. Jāatgādina, ka sākotnējā ES izveidošanas ideja ir stiprināt mieru starp divu pasaules karu pretiniekiem – Vāciju, Franciju, Itāliju un Lielbritāniju. Parlamentāriešu regulārajiem pārbraucieniem no Briseles uz Strasbūru un atpakaļ ir tāds kā miera misijas raksturs. Mūsdienās, kad karš starp Eiropas valstīm šķiet neiespējams, pret šajos pārbraucienos zaudēto laiku un EP dubultās infrastruktūras (ēku un to aprīkojuma) uzturēšanu ne reizi vien protestējuši paši eiroparlamentārieši, tomēr viss paliek pa vecam. Vispārējais viedoklis ir tāds, ka franči acīmredzot negrib zaudēt tos ienākumus, ko Elzasai dod Eiroparlamenta darbošanās Strasbūrā. Šajās ik mēneša sesiju četrās dienās par trešdaļu uzkāpj viesnīcu cenas, pildās restorāni, biežāk tiek apmeklēti arī tūrisma objekti. Pastāvošo kārtību varētu mainīt, tikai pārskatot ES dibināšanas līgumu, bet tas paliek nemainīgs.
Diskutē līdz pusnaktij
Galvenā Eiroparlamenta ēka Strasbūrā nes rakstnieces un politiķes, cīnītājas par sieviešu tiesībām, kā arī pirmā EP deputātes Luizes Veisas (1893–1983) vārdu. 8. marta vakarā debates tur beidzās pusstundu pirms pusnakts. Jāatzīst, ka lielajā sēžu zālē debatēja vien divi trīs desmiti deputātu. Līdzīgas ainas vērojamas arī Eiroparlamenta lielajā sēžu zālē Briselē. Bieži vien politiskās grupas izskatāmajos jautājumos ir noskaidrojušas savu viedokli, tādēļ uz debatēm mazāk svarīgos jautājumos atliek vien atnākt vienam pārstāvim, kas izklāsta grupas viedokli. Pārējie tajā laikā var strādāt citviet, tostarp tikties ar vēlētājiem. Tulki gan strādā ar pilnu jaudu neatkarīgi no tā, vai zāle un preses loža ir pilna vai ne. Visus ziņojumus, debašu runas (kurām tika piešķirts laiks no vienas līdz divām minūtēm) austiņās varēja dzirdēt nevainojamā latviešu valodā. Vēlajā vakara stundā preses ložā biju kopā ar diviem itāļu kolēģiem, kas bija ieradušies uz savas valsts deputātes juristes Katrīnas Činici (viņa ir 1983. gadā mafijas nogalināta tiesneša meita) ziņojumu par kriminālnoziegumos apsūdzēto bērnu tiesībām. Debatēs par šo jautājumu piedalījās arī Latvijas deputāts Andrejs Mamikins. Taču pēc tam, kad vēl brīdi tika diskutēts par EP budžeta vadlīnijām, preses ložā paliku viens pats un, tikai pateicoties kādai laipnai darbiniecei, 8. marta pēdējās minūtēs pa plašajiem tukšajiem gaiteņiem tiku no Eiroparlamenta ēkas ārā.
Lauristina aicina nepalikt nomalē
Atceroties 8. martā Strasbūrā pieredzēto, jāatzīst, ka pirmais moments, kas lika izvilkt no kabatas fotoaparātu, bija ceļā no viesnīcas tramvaja pieturā sastaptais vīrs, kuram bija spainis ar rozēm, ko viņš pa vienai sniedza garāmgājējām. Izrādījās, ka priecīgais sveicējs ir žurnālists no kādas Strasbūras radiostacijas, kuras reklāma bija neuzbāzīgi piestiprināta pie katra zieda kātiņa.
Strasbūrā gan viesnīcā, gan uz ielas, šķiet, visi zināja, kas ir 8. marts. Arī EP saistībā ar Starptautisko sieviešu dienu ar lielu balsu pārsvaru pieņēma rezolūciju. Tika pieminēts fakts, ka kopš 2016. gada janvāra no kopējā cilvēku skaita, kas sasniedz Grieķiju, lai meklētu patvērumu ES, 55 procenti ir sievietes un bērni. Salīdzinājumam – no 2015. gada sākuma līdz novembrim sieviešu un bērnu īpatsvars bija 38 procenti. Parlamenta pieņemtajā rezolūcijā ES dalībvalstis tika aicinātas sniegt sievietēm un meitenēm bēglēm valsts bezmaksas izglītību, veselības aprūpi un mājokli, kas ir piemērots sieviešu bēgļu vajadzībām. «Paldies Dievam, rezolūcijai nav likumīga spēka,» komentējot šo dokumentu, sacīja opozīcijā palikušais Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle. Viņš piebilda, ka šādas tiesības Latvijā nav iespējams nodrošināt pašu sievietēm, kur nu vēl bēglēm. Savukārt Igaunijas deputāte, savulaik Igaunijas Tautas frontes līdere, tagad sociāldemokrāte Marju Lauristina žurnālistiem atklāja, ka balsoja par šo rezolūciju. Viņa ir pārliecināta, ka tajā minētās prasības nav neizpildāmas. «Vai tad mēs tos bēgļus turēsim kaut kur nošķirti bez izglītības un medicīniskās aprūpes. Ne Igaunijas, ne Latvijas kultūrai nekas ļauns nenotiks, ja mēs atbilstoši kvotām integrēsim dažus simtus patvēruma meklētāju,» sacīja deputāte. Viņa pasmaidot piebilda, ka Igaunijā vēl nav ievests neviens patvēruma meklētājs. M.Lauristina uzskata, ka sabiedrībā ir pārāk maz informācijas par bēgļiem. «Mums uz viņiem vajadzētu lūkoties kā uz personām ar savu izglītību, profesijām, nevis cilvēku pūli,» sacīja 76 gadus vecā, taču vēl joprojām možā un politiski aktīvā deputāte. Viņu vairāk uztrauc, ka gan bēgļu jautājumā, gan arī arī citās ES problēmās Baltijas valstis tāpat kā 1940. gadā varētu kļūt par savrupu Eiropas nomali, kurā notiekošais Eiropas demokrātisko sabiedrību it kā neskar.
Ārējās robežas stiprināšanai vajag miljardus
Vienojošā dažādu Baltijas valstu deputātu spriedumos bija atziņa, ka jāstiprina ES ārējā robeža. Tiek lēsts, ka kontrabandisti, kas ved nelegālos migrantus uz Eiropu, pērn nopelnījuši vairākus miljardus eiro. Sods par nelegālu robežas šķērsošanu arī Latvijā vēl joprojām ir ievērojami žēlīgāks, nekā tā būtu, piemēram, narkotiku kontrabanda (saskaņā ar Latvijas Krimināllikumu vainīgais var tikt cauri arī ar īslaicīgu arestu un piespiedu darbu).
Eiroparlamenta deputāts un Lietuvas Liberālās kustības priekšsēdētājs Petrs Auštrevičs saka: «Ar ES valstu robežapsardzi un nelegālo imigrantu jautājumiem nodarbojas ES aģentūra «Frontex» (tās centrālais birojs atrodas Varšavā – red.), kuras gada budžets ir ap 100 miljoni eiro. Tā vietā vajadzētu tapt robežapsardzības sistēmai, kuras budžets būtu mērāms miljardos eiro.»
Gar Latvijas un Krievijas robežu pērn sāka izcirst stigu divu metru augstam žogam, ko gan plānots izbūvēt tikai nomaļākajās vietās un tikai 90 kilometru garumā (Latvijas un Krievijas robežas kopgarums ir 246 kilometri). Deputāts Artis Pabriks, kuram drīzumā par ES ārējo robežu aizsardzību EP būs jāuzstājas ar ziņojumu, piebilst, ka tāds žogs ir arī uz Somijas un Krievijas robežas. Toties 28 kilometru garo Norvēģijas un Krievijas robežu, kas ir mazāk kontrolēta, pērn šķērsojuši simtiem nelegālo imigrantu. No Norvēģijas (kas pat nav ES valsts) nelegālie migranti ienāk Somijā un pārceļo uz citām ES valstīm. Deputāti Sandra Kalniete, Roberts Zīle un A.Pabriks uzskata, ka šīs aktivitātes «ziemeļu koridorā» caur Norvēģijas robežu nenotiek bez Krievijas valsts dienestu ziņas. Apvidus ap Krievijas un Norvēģijas robežu ir pilns ar militārām bāzēm, un kaut kādi svešinieki, lielākoties bez dokumentiem, tur tāpat vien tur vazāties nevar. Visticamāk, viņi tur ir atvesti.
Merkeli savējie nesaprata
Saistībā ar 2015. gadā populārāko nelegālās migrācijas ceļu uz Eiropu caur Balkāniem kā lielu panākumu deputāte S.Kalniete sarunā ar «Ziņām» kā ļoti svarīgu atzīmēja 7. marta vēlā vakarā panākto ES vienošanos ar Turciju – tā par katru imigrantu, ko pieņems savās nometnēs, varēs nosūtīt vienu jau izpētītu bēgli uz ES valstīm. Šī vienošanās, kuras pieņemšanā būtiska loma bija Vācijas kanclerei Angelai Merkelei, nelegālo imigrantu plūsmas apjomu Rietumeiropas virzienā nemazina, taču padara civilizētāku. Turpmāk cilvēkiem, kuri neredz iespēju dzīvot pilsoņu kara plosītajā Sīrijā, nav vairs jādodas riskantajā ceļā pa Vidusjūru uz Grieķijas salām. Pietiek šķērsot 500 kilometru garo Sīrijas sauszemes robežu ar Turciju un pieteikties, identificēties bēgļu nometnē un tad tur arī gaidīt savu kārtu legālai nosūtīšanai uz ES. Šodien jau ir zināms, ka šis risinājums kancleres A.Merkeles kristīgajiem demokrātiem nav devis uzvaru divu lielu Vācijas pavalstu pašvaldību vēlēšanās. 8. marta sarunā ar «Ziņām»
S.Kalniete piebilda, ka Turcijai minētā vienošanās nozīmē arī ievērojamu naudas summas piešķīrumu un būtisku pavirzīšanos uz priekšu sarunās par iestāšanos ES. Savukārt A.Pabriks, kurš savulaik bijis ārlietu ministrs, domā, ka ES attiecību uzlabošanā ar Turciju pazaudēti desmit gadi, kuru ritējumā Turcija prezidenta Redžepa Erdogana vadībā kļuvusi par autoritāru valsti, kurā slēgts lielākais opozīcijas laikraksts un eiropeiski noskaņotā tautas daļa ir nomākta.
Bēgļu problēmai galu neredz
Vairāki aptaujātie deputāti par 7. marta vakarā ES un Turcijas panākto vienošanās, kas pievērs kontrabandistu iestaigāto un riskanto ceļu uz Rietumeiropu caur Balkāniem un Vidusjūru, atzina – iespējams, nelegālo bēgļu straume var vairāk lauzties pa iepriekšminēto «ziemeļu koridoru» – caur Krieviju, Somiju un Baltijas valstīm. Tādas bažas izteicis arī Somijas prezidents Sauli Nīniste. Deputāts A.Mamikins piebilst, ka šāds pavērsiens varētu būt vēl problemātiskāks, jo Baltijas valstīm ar Krieviju ir saspīlētas attiecības.
Pirms pāris nedēļām deputāts Krišjānis Kariņš, runājot ar Latvijas pašvaldību vadītājiem ES mājā Rīgā, atzina, ka nelegālo imigrantu straume no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem Rietumeiropas virzienā kaut kādā mērā bijusi vienmēr un saglabāsies arī pēc tam, kad Sīrijā beigsies pilsoņu karš. Iemesls – dzīves līmeņa starpība. Eiropa vēl aizvien ir nabadzīgiem ļaudīm pievilcīga, tādēļ nelegālo imigrantu un ES ārējo robežu problēmai neredz galu.
Mirkļi cilvēku jūrāTurpceļā, iekāpjot Dortmundes–Minhenes ātrvilcienā (tas brīžiem sasniedza ātrumu 250 kilometru stundā), vagona priekštelpā manu uzmanību piesaistīja apmēram pusgadu vecs mazulis, kas ratiņos mierīgi gulēja. Vilciena vagona priekštelpa nebija pārmijās briku braku klabošs tamburs Jelgava–Rīga elektrovilcienā, tomēr tas likās dīvaini – bērns ratiņos, bet tuvumā vecāku nav. Ratiņu riteņi likās nobremzēti, bet teorētiski nākamajā stacijā, atveroties durvīm, tie varētu izripot uz perona. Līdzās vagona priekštelpā dežurēja laipns, smaidīgs vācu policists ap gadiem trīsdesmit. Pie sāniem steks un arī pistole (tāds bruņots dežurants, šķiet, bija katrā vilciena vagonā). Ar triecienšautenēm bruņotus karavīrus vēlāk redzēju arī Francijā, Strasbūras ielās, kur kopš 2015. gada novembra Parīzes traģēdijas tā arī nav atcelts ārkārtas stāvoklis. Taču, redzot mierīgi gulošo bērnu, atļāvos uzrunāt policistu: «Kur vecāki?» Vācietis noliecās un ieskatījās kulbiņā, tad pavēra stiklotās durvis uz vagona salonu un taujāja pēc vecākiem. Tūlīt atsaucās sieviete, kas sēdēja no durvīm otrajā solu rindā. Kad jautājums bija noskaidrots, sieviete savā ērtajā krēslā arī palika. Vēlāk Manheimas stacijā viņu redzēju stumjam ratiņus un nesam kādas trīs ceļa somas – viena uz muguras un divas pie rokām.
Liecība no 11. gadsimta
Vēlā vakarā, staigājot pa Strasbūras vecpilsētu, ik pa laikam garām aiztrauca jaunieši ar velosipēdiem. Gluži kā «Kritiskā masa» vai «Nightride Riga», kas katru piektdienas vakaru pulcējas Rīgā pie Dailes teātra un tad, visai nosacīti ievērojot satiksmes noteikumus, nesas pa vecpilsētas ielām. Strasbūras vecpilsētā velosipēdistiem doti tik plati ceļi, ka satiksmes noteikumus ievērosi gribi negribi. Automašīnas lielākoties franču – tas tā patriotiski. Visur tīrs, šķiet, neviens neko nav piegānījis. Ar kādu piecu Amatu spēku, no Vogēzu kalniem cauri vecpilsētai šalkdama, līkumo pavasara saduļķotā Ilas upe, kas turpat Strasbūrā ieplūst lielajā Reinā. Vecpilsētas centrā smilšakmenī būvētā lielā Dievmātes katedrāle ar 142 metrus augsto torni. Dievnama celtniecība sākusies 11. gadsimtā, kad mūsu tautai vienīgā paliekošā vērtība bija dainas.
Darba mīlestība ir līdzīga
Mājupceļā Frankfurtē pie Mainas, sēžoties Rīgas lidmašīnā, mana vieta atradās līdzās kādai jaunai dāmai. Kamēr vēl bija atļauts, viņa telefonā ar kādu enerģiski runāja ķīniešu valodā. Tad ķīniete aizmiga vai vismaz turēja acis ciet. Pēc stundām divām, kad lidmašīna sāka piezemēties, nolēmu ar blakussēdētāju aprunāties. Viņa pastāstīja, ka jau 15 gadu dzīvo Vācijā un ilgojas pēc Ķīnas, kur dzīve attīstās straujāk. Jautāju, kā Ķīnā, kur ilgstoši bija viena bērna politika un tagad vīriešu ir par 15 procentiem vairāk, jūtas jauni cilvēki. Blakussēdētāja paskaidroja, ka tik traki Ķīnā nemaz nav, proti, ne visas ģimenes cenšas tikt pie vienīgā dēla. Viņai pašai ir divas māsas. Par trīs bērniem vecākiem gan bijis jāmaksā lieli nodokļi. «Mani vecāki ir uzņēmēji. Valsts darbinieki vairāk par vienu bērnu atļauties nevarēja,» paskaidroja ķīniete. Tad es vēl atstāstīju no Ozolnieku ķīniešiem dzirdēto, ka, Pekinā ir ļoti netīrs gaiss. Viņa tam piekrita. Kad lidmašīna jau izlaida riteņus, atvainojos, ka varbūt liekos pārāk ziņkārīgs, taču mana profesija ir žurnālists. Tad viņa piepeši atbildēja: «Es arī esmu žurnāliste un mīlu šo profesiju. Es vadu ķīniešu izdevumu Vācijā.» Mēs apmainījāmies ar e-pasta adresēm, bet vairāk gan neesam sazinājušies.
Vajag īstu robežsardzi
Artis Pabriks, EP deputāts, galvenais ziņotājs par Eiropas Komisijas priekšlikumu par Eiropas robežu un krasta apsardzību
Neskatoties uz šķietami lielo attālumu starp Latviju un ES robežvalstīm, kuras migrācijas krīzi izjūt visvairāk, – Grieķiju un Itāliju –, arī Latvija ir ES robežvalsts, un mēs nezinām, kurā brīdī mūsu robežas būs migrācijas krustpunkts. Līdz šim par ES robežu apsardzi atbildīgajai institūcijai «Frontex» bijis par maz iespēju, pilnvaru, cilvēku un kapacitātes.
