«Latvija nav milzīga valsts, ka viensētas atrastos tik izolēti no visas pārējās sabiedrības dzīves vides, lai tām izdotu īpašus likumus! Tad paliek, kā jau bijis līdz šim – tikai tiesības, nekādu pienākumu!»
Tik asu viedokli par plānotajiem grozījumiem Ministru kabineta noteikumos, piekāpjoties viensētu suņu saimnieku žēlabām, pauž LLU Veterinārmedicīnas fakultātes Mazo dzīvnieku patversmes vadītāja Unda Ģēģere. Sašutuma iemesls ir vienkāršs – reaģējot uz saņemto informāciju, ka daudziem lauku teritorijās finanšu trūkuma dēļ nav iespējams izpildīt 491. noteikumu prasības, Zemkopības ministrija spriež, ka laukos čipot (implantēt mikroshēmu) un reģistrēt datu bāzē vajadzēs tikai tos suņus, kas mitinās ciematos, piedalās izstādēs vai tiek izvesti no valsts. Pārējie kranči un mājas sargi varētu mierīgi dzīvot tālāk bez sāpīgā dūriena un čipa ar īpašnieka «koordinātām» un informāciju par vakcināciju, kas no 1. jūlija būs obligāta prasība visiem pārējiem sugas brāļiem.
Varētu jau piekrist, ka līdzīgi kā citi veterinārmedicīnas pakalpojumi suņa čipošanas un reģistrēšanas process ir pietiekami dārgs. Tomēr, kā norāda lietā iesaistītie speciālisti, šis aspekts ir relatīvs, kā arī ir netālredzīgi vienu sabiedrības grupu likuma priekšā padarīt «taisnīgāku» par pārējām, nerēķinoties ar sekām.
«Katra patversme, kura apkalpo lauku rajonus un pilsētai piegulošās teritorijas, ir saskārusies ar situāciju, ka pilsētā tiek atrasts vecs, slims suns, kurš, kā noskaidrojam, piederējis tieši kādam lauku iedzīvotājam. Viņš atradis lielisku bezmaksas risinājumu – izmest suni pilsētā. Identifikācijas, reģistrācijas nav, un patversme ir bezspēcīga pret šādu īpašnieku, jo nevar pierādīt piederību un piedzīt izdevumus. Tāpat no viensētām ieklīdis dzīvnieks ar vāju sociālizāciju bieži vien ir agresīvi noskaņots. Nereti notiek uzbrukums cilvēkiem vai citiem dzīvniekiem, un atkal – nav reģistrācijas, neko nevar pierādīt!» vērš uzmanību patversmes vadītāja, aizstāvot uzskatu, ka katram potenciālajam dzīvnieka īpašniekam būtu jāsaprot, ka suns nav izdzīvošanas nepieciešamība, bet luksuss, par ko pienācīgi jāparūpējas. Nevari atļauties – neņem!
