Agris Krūmiņš ar nesen atjaunoto VEF teātri Jelgavā rādīs Albēra Kamī lugu «Pārpratums»
Jelgavas kultūras namā iekārtotā fotoizstāde «Jelgavnieki teātra pasaulē» veltīta tiem jelgavniekiem, kas strādā profesionālajos teātros. Mūsu uzmanības lokā šoreiz Agris Krūmiņš, absolūti profesionāls teātra cilvēks, kurš visu mūžu darbojies tā saucamajos amatierteātros un sevi joprojām uzskata par jelgavnieku, kaut parādījis nu jau dažādās Latvijas malās.
Vēl pirms daudziem gadiem, mācīdamies Jelgavas 2. vidusskolas 1. klasē, Agris sāka ar Sprīdīša lomu Ādolfa Alunāna teātrī, bet vēlāk, jau profesionāli apguvis režijas mākslu, kļuva par vienu no Jelgavas Jaunā teātra radītājiem. Tad dažādu apsvērumu (gan radošu, gan materiālu) dēļ pārcēlās uz Ventspili, kur kopš 2001. gada ir Ventspils teātra galvenais režisors. Bet vienmēr kustībā esošajam A.Krūmiņam ar to vēl par maz, un nu jau otrais Agra iestudējums tapis VEF teātrī Rīgā. To – Albēra Kamī lugu «Pārpratums» – redzēs arī jelgavnieki, ja vien laikus būs parūpējušies par ieejas biļeti diezgan ierobežotajās Jelgavas Studentu teātra telpās (izrāde notiks 23. martā pulksten 19).
– Kad man zvanīji, lai vienotos par sarunu sakarā ar Albēra Kamī «Pārpratuma» izrādīšanu jelgavniekiem, teici: «Es braucu ar savu otro teātri.» Vai nevarētu paskaidrot, kas tev ir pirmais, kas otrais teātris, jo vienu brīdi tiki uzskatīts par ventspilnieku?
Pats jau vēl joprojām uzskatu sevi par jelgavnieku, bet tā nu sanācis, ka mana pamata darbavieta no 2001. gada ir Ventspils teātris. Pirms trim gadiem VEF Kultūras pils teātrī mainījās režisori, un Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments vēlējās kādas jaunas vēsmas. Bija arī pēdējais laiks, jo no kādreizējā savās aprindās diezgan augstu vērtētā teātra bija palikusi gandrīz tukša vieta, trupa bija izklīdusi, praktiski man nācās sākt atkal no nulles.
Nesākām, kā varbūt būtu ierasts līdzīgos gadījumos, ar kādu joku lugu, bet uzreiz ķērāmies pie dramatiskiem, pat traģiskiem vēstures pagriezieniem, turklāt diezgan neparastā griezumā – lugu bija sacerējis japāņu autors Jukio Mišima, bet darbība norisinājās Berlīnē 1934. gadā, tā saucamajā «garo nažu naktī», kad Ādolfs Hitlers ar vienu nežēlīgu cirtienu izrēķinājās ar saviem politiskajiem pretiniekiem. Lugā attēlotas Hitlera pēdējās sarunas ar bijušajiem draugiem un cīņu biedriem, pirms viņiem tiek pasludināts nāves spriedums. Šo 2014. gada VEF teātra iestudējumu «Garā nakts 1934» parādījām arī Jelgavas kultūras namā «Rota» pirmizrādes gada nogalē.
«Garā nakts 1934» mums saistās ar zināmiem panākumiem – mūs izvirzīja uz skates «Gada izrāde» finālu ar labāko rezultātu Latvijā. Atzīšos, ka sākšana «no nulles» bija arī savā ziņā izdevīga, jo jauno VEF teātra trupu veidoju no sev zināmiem cilvēkiem, ar kuriem jau reiz biju strādājis gan Jelgavā, gan Ventspilī, un, tā kā pašreiz viņi vairāk sastopami Rīgā, vienoties par sadarbību nebija sarežģīti. Protams, neiztika arī bez jauniem biedriem.
– «Garajā naktī» piedalījās tikai vīrieši.
Te nekādu pārpratumu nav, jaunajā izrādē parādās arī dāmas.
Tā ir mana atgriešanās pie šīs lugas, jo es pats ar Albēra Kamī «Pārpratumu» jau esmu sastapies. Pirmais iestudējums, ja atmiņa neviļ, bija 1989. gadā vēl Jelgavā, Alunāna teātrī. Un tas bija šīs Kamī lugas pirmais iestudējums Latvijā, bet laikam gan viena no pēdējām manām izrādēm Alunāna teātrī.
Tā netradicionāli tika spēlēta tagadējā kultūras namā «Rota», kas toreiz vēl bija «Lauktehnikas» kultūras nams, ko vadīja Dzintra Zimaiša. Izmantojām visu zāli un pat balkonu, jo tai laikā šajā namā vairāk rādīja kino, skatuve teātra izrādēm nemaz īsti netika lietota. Atceros, tajā «Pārpratumā» spēlēja Gatis Truksnis, Aija Rokjāne, Vija Šulce un citi tagad sabiedrībā godājami un cienījami cilvēki.
– Kāpēc sagribējās atgriezties pie Kamī «Pārpratuma»?
Toreiz daudz šo izrāžu nenospēlējām. Varbūt tāpēc, ka brieda mana aiziešana no Alunāna teātra, varbūt kādu citu iemeslu dēļ. Jutu, ka palicis kas nepateikts, un sagribējās atgriezties pie šīs tēmas atkal. Ar mani tā ir gadījies, un ne vienu reizi vien. Ir bijušas izrādes, kas urda un tirda vēl ilgi, dažu labu esmu mēģinājis uzvest pat reizes sešas, tiesa, ne vienmēr nodoms ticis arī īstenots.
«Pārpratums» ir ļoti interesanta luga, brīnišķīgi uzbūvēta gan idejiski, gan kompozicionāli. Idejas, kas tajā iekšā, nelika un nelika mani mierā. Gribēju to uzvest Ventspils teātrī, bet kaut kā nesanāca izveidot tieši šai lugai atbilstošu trupu. Rīgā sanāca. Šī, protams, ir pavisam cita izrāde, un tiem, kas atceras to pirmo iestudējumu, būs interesanti salīdzināt.
– Tavā pirmajā VEF teātra iestudējumā spēlēja arī jelgavnieks Ainārs Tamisārs, kā arī Alunāna teātrī ilgu laiku nospēlējušais Raivis Altrofs, kurš pirms gadiem pieciem par sniegumu toreiz vēl Jelgavā dzīvojošās režisores un Lūcijas Ņefedovas audzēknes Kristīnes Zotovas iestudētajā Jevgeņija Griškoveca monoizrādē «Vienlaicīgi» Latvijas amatierteātru skatē ieguva Gada aktiera balvu.
Aināru Tamisāru gan šoreiz nesolu, bet Raivis Altrofs, kurš faktiski arī ir Lūcijas Ņefedovas audzēknis, bet nu kļuvis par rīdzinieku un uz Jelgavu izbraukāt grūti, spēlēs «Pārpratumā».
– Bet tu turpini braukāt no Ventspils uz Rīgu, pa ceļam paspēdams iegriezties arī Jelgavā.
Mūsdienās jau nav nekāds brīnums, ka māksliniekam jāraujas vairākās vietās. Kā tad vienam diriģentam mēdz būt ne tikai divi, bet vēl vairāk koru!? Es jau labprāt strādātu tikai vienā vietā, bet dzīve piespiež…
Negribas arī pamest ventspilniekus – Ventspils teātris strādā ar pilnu jaudu, un labākās un jaunākās izrādes cenšos atvest arī uz Jelgavu.
– VEF Kultūras pilī gaidāma rekonstrukcija. Kur paliks VEF teātris?
Faktiski ir jau sākusies, un mantas pamazām tiek vestas prom. Par mājvietu VEF teātrim uz laiku kļuvusi Rīgas Centrālās bibliotēkas filiāle «Vidzeme», kur arī spēlējam «Pārpratumu». Un esam tikai priecīgi, jo izrādās, ka nams Brīvības gatvē 206 cieši saistīts ar latviešu teātra vēsturi. No 1901. līdz 1906. gadam tur darbojās atturības biedrības «Auseklis» teātris, kurā savulaik strādāja tādi režisori kā Zeltmatis un Teodors Lejas-Krūmiņš, kuru iestudējumos tēloja tādas latviešu teātra leģendas kā Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Tija Banga un citi.
Mūsu iestudējumā šajā slavenajā vietā Albēra Kamī pazudušā dēla un cilvēku savstarpējās nepazīšanas, neatpazīšanas un nesapratnes eksistenciālo drāmu «Pārpratums», ko no franču valodas tulkojusi Ieva Lase, izspēlēs VEF teātra aktieri Kristīne Plone, Lilita Meldere, Gundega Līce, Maksims Kušnarevs un Raivis Altrofs. Scenogrāfs tas pats, kas «Garajā naktī», – Ints Sedlenieks. To pašu sastāvu redzēsiet arī Jelgavas Studentu teātrī, kur vide izrādījās diezgan samērojama ar to, ko pamazām apgūstam bibliotēkas «Vidzeme» telpās.
– Vietu Jelgavas Studentu teātrī nav daudz…
Aktieriem labāk spēlēt mazā, bet pilnā zālē. Amatierteātris tomēr nav profesionāla iestāde, un gaidīt kādu komerciālu atdevi nav iespējams, daudz kas atkarīgs no pašvaldības atbalsta. Mazās formas izrādēm lielas zāles nemaz nav vajadzīgas. Ja Ventspils «Jūras vārtos» rīko dažu labu (un patiešām labu) ne tik populāras mūzikas koncertu, dažreiz skumji skatīties uz labiem māksliniekiem, kuri pustukšā zālē diez cik omulīgi nejūtas.
Kā pretstats amatierteātriem ir profesionāļu grupas, kas apvienojušās tīri komerciālos nolūkos un ar dažreiz ļoti zemas kvalitātes šoviem gan satura, gan noformējuma (lai tikai lētāk), gan izpildījuma kvalitātes ziņā braukā pa Latviju, lai tikai nopelnītu pēc iespējas vairāk. Tāda pieeja var degradēt skatītāja attieksmi pret teātri, kurš, tādu balagānu noskatījies, otrreiz nenāks arī uz nopietnu izrādi. Ko darīt? Var līdzēt tikai valsts un pašvaldības atbalsts, jo no amatiermākslas gaidīt komerciālu atdevi pat nebūtu ētiski pret tiem cilvēkiem, kas ziedo savu laiku un spēku.
– Vai ar «Pārpratumu» vēl kaut kur esat viesojušies?
Pirmizrāde bija tikai 2015. gada 2. oktobrī, un priecājamies, ka savās «mājās» esam nospēlējuši jau gandrīz desmit labi apmeklētas izrādes, bet uz Jelgavu mums būs pirmais izbraukums. Savā ziņā eksperiments – ja izdosies, aizbrauksim vēl kaut kur.
– Viegla izklaide noteikti nav gaidāma?
Runājot par lugu, tā, protams, ir nopietna dramaturģija, domāta cilvēkiem, kam interesē, piemēram, eksistenciālisma filozofija, diezgan laikmetīga, atbilstoša izjūtai, kā cilvēks jūtas šajā laikā. Kaut gan sarakstīta 1945. gadā. «Visa nelaime ceļas no tā, ka cilvēki nerunā skaidru valodu,» kā saka pats lugas autors Albērs Kamī, gan citā savā darbā – romānā «Mēris».
– Ar savu filozofiju tu riskē nepiepildīt arī nelielo Studentu teātra zālīti.
Tik traki jau nav, skatītāji var iztikt arī bez filozofijas priekšzināšanām. Es negribu stāstīt sižetu, bet intrigai varu pateikt, ka lugas pamatā ir reāla krimināllieta – autors uz avīzes strēmeles izlasījis par kādu noziegumu, turklāt dzīvē tas noticis daudz baismīgākā veidā, nekā atainots lugā. Visbriesmīgākās lietas jau notiek dzīvē, nevis teātrī.
