Ne vairs caur automašīnas logu, kā pirms diviem gadiem, dodoties ciemos uz Norvēģiju, bet – nelielu durvju šķirbiņu, tverot pilsētas vispārējos vaibstus. Tā varētu raksturot mūsu ģimenes kruīza ceļojumu uz daudziem jau tik ierasto Stokholmu (17.–19. marts), cenšoties tajās dažās Zviedrijas galvaspilsētā paredzētajās ieskriešanas stundās sasmelties pēc iespējas vairāk kaut sīkumainu iespaidu. Sen esam pārliecinājušies, kā tas vēl ilgu laiku spēj viegli nest pāri saspringtajai ikdienai.
Ļaujamies stihijai
Tāpēc esam ar mieru paciest gan neomulīgo Baltijas jūras viļņošanos, gan skaļāko publiku, kas, naski izmantojuši prāmja grādīgo piedāvājumu, brīžam vairs nekontrolē savus «matam» izteicienus un skaļos rēcienus pasažieru gulēšanas klājos. Īpaši atgriežoties mājās piektdienas vakarā, kad «Isabellē» ir kā skudru pūznī un tuvojošās brīvdienas dara savu. Tad arī vairāk var manīt kuģa apsargus, kuri, sazinoties pa rācijām, platiem soļiem jož no stāva un stāvu, lai savaldītu kārtējo «norāvušos» ceļotāju.
Šo skatu nedaudz amizantu dara prāmja šūpošanās, kas naktī uz sestdienu, ņemot vērā plaši aptverošo laikapstākļu maiņu un (kā uzzinājām atgriežoties) pat aptuveni četras balles stipro zemestrīci Baltijas jūras ziemeļos, kas reģionā bijusi spēcīgākā pēdējo simts gadu laikā, tikai pieņēmās spēkā. Mūsu kajītē to visuzskatāmāk demonstrē dēla līdzpaņemtā bumba, kas nervozi ripo no viena gala un otru. Mums pašiem par pārsteigumu – nekas īpašs! Ļaujamies šai stihijai, kas manā uztverē ir savdabīga atgriešanās tādās kā pirmssajūtās, kad ūdens un māmiņas šūpošanās bija mūsu ierastā eksistences vide. Vienīgi iemigt ir pagrūti, jo fiziski šķiet, ka krītu, un apziņā iezogas tumšās, dziļās un aukstās jūras nemīlīgais tēls.
Kruīzs daudz tiešāk norit skolēnu brīvlaika zīmē, un dažāda vecuma bērnu un jauniešu uz prāmja tiešām ir daudz. Viņiem arī paredzēta īpaša programma, kurā uzstājas mazie dziedātāji un dejotāji, atnesot pavasara un tuvojošos Lieldienu sajūtu. Repertuārā ir daudz «vistiņu», «gailīšu» un putniņu priecīgas čivināšanas, kam, šķiet, pieskaņojušies arī kruīza šova «zvaigznes» – Kubas cirka krāsainie klauni ar balti sarkanām sekstēm uz galvas. Taču man vislabāk šo sajūtu uzbur maģiskais saulriets ceturtdienas vakarā, kas veļas maigi dzeltenos, rozā, zilos un violetos toņos, nākamajā rītā iztēlē solot spilgtu «augšāmcelšanos».
Suņi – stokholmiešu draugi
Dīvaini, bet pašā Stokholmā neko no mums ierastās Lieldienu atribūtikas vēl nemana. Par vārgo pavasari, kuru piektdienā starp saulstariem un mākoņiem «kauj» nedaudz dzēlīgs vējš, liecina vien pie tirgotavām ārā iznestās tulpes, hiacintes un narcises. Arī par tuvojošos Eirovīziju, kas, pateicoties Monsa Selmerlēva uzvarai, pēc pāris mēnešiem notiks Stokholmā, neredzam nekādus vēstnešus. Šķiet, zviedru galvaspilsēta tikai tuntulējas ārā no ziemas snauda.Mūsu pirmā sajūta ir vējš, ko īpaši izbaudām ostas apkārtnē un ceļā uz pilsētas centru. Pieļaujam kļūdu, izvēloties nepareizo ceļu uz metro staciju, no kuras būtu ērti nokļūt mūsu izvēlētajos vismaz divos muzejos (to vidū apzināti neesam iekļāvuši populāro Vāsa muzeju, kurā apskatāms vienīgais līdz mūsdienām saglabājušais 17. gadsimta kuģis). Mums ir citi plāni, kurus nu nokavētā laika dēļ nākas pamatīgi apcirpt. Taču pārāk neskumstam, jo gājienā uz mūsu ģimenes puišiem pievilcīgo Armijas muzeju, varam tvert dažādas pilsētas «necentra» noskaņas.Tās sākas, kopā ar paprāvu kruīza brauciena dalībnieku straumīti šķērsojot milzīgu lauku, kas tiek izmantots kā suņu pastaigas (precīzāk – mežonīgas izskriešanās) laukums. Četrkājainajiem cilvēku draugiem šeit tiešām ir, kur izvērsties. Kamēr saimnieki mierīgi pa maliņu, viņi priecīgi jož baros, ausīm plīvojot vējā. Lielus un mazus suņus pavadā, bet bez uzpurņiem ceļā uz centru manām bieži, kas atstāj iespaidu, ka Stokholmā viņi ļoti daudziem ir topā.Vēl mūsu ceļš vijas garām vairāku valstu vēstniecībām. Ievērojam arī namu, kur tāpat kā velosipēdi pieslēgti bērnu ratiņi. Noprotam, ka mazuļi atvesti uz Montesori nodarbību centru. Mūsu uzmanību piesaista arī kāds nelielas skolas pagalms, kur bērni starpbrīdī ne tikai var uzspēlēt basketbolu un futbolu, bet arī patrenēt līdzsvaru uz ķekatām.
Zviedru kara kartē arī Vidzeme
Rūpīgi sekojot līdzi kartei, kuru, tāpat kā autobusa, metro biļetes un rūpīgu konsultāciju, var saņemt prāmja informācijas centrā, beidzot ierodamies noskatītajā Armijas muzejā. Simpātiski, ka tas līdzīgi kā vēl vesela nrinda muzeju Stokholmā tūrisma «nesezonā» ir par brīvu.
Armijas muzejs iekārtots majestātiskā ēkā, kuras plašajā pagalmā sarindoti ne tikai lielgabali, bet arī modernāka mūsu laika kara tehnika. Šāds princips tiek ievērots arī ekspozīcijā, kuru darbinieki laipni iesaka sākt no trešā stāva. Tur interaktīvi ar redzi, dzirdi un tausti var iepazīt zviedru karamākslas «anatomiju», sākot pat no neandertāliešu laikiem. Taču lielākais uzsvars tiek likts uz periodu, kura ietekme no 1629. līdz 1721. gadam bija jūtama arī Latvijas teritorijā, kad Vidzeme, pakļaujoties Gustava Ādolfa karaspēka pārsvaram, nonāca Zviedrijas lielvalsts sastāvā. Vēstures stundās par to jau mācījusies arī mūsu vecākā meita, un tas viņai uz izstādi, kurā netrūkst vaska figūru un dažādu modelīšu, ļauj paraudzīties citām acīm, lai gan secinājums ir viens – karš ir nežēlīgs posts!
Vēl skaudrāk to var sajust otrajā stāvā, kur valda zviedru karamākslas mūsdienas. Iekārtotas arī atsevišķas ekspozīcijas Pirmajam un Otrajam pasaules karam, kurā Zviedrija bija neitrāla, bet atradās Vācijas ekonomiskajā ietekmē, kā arī stūrītis varonīgajam zviedru diplomātam Raulam Valenbergam, kurš kara laikā izglāba no holokausta neskaitāmus ebrejus.
Kad viss rūpīgi apskatīts un izzināts, muzejā apjausto kara realitāti mīkstina kāda tipiski zviedriska ekspozīcija pirmajā stāvā, kur mūsdienu mākslinieki apadījuši, apcakojuši un aptamborējuši dažādus ar kara tēmu saistītus priekšmetus un veselus interjerus. Izejot ārā, spīd saulīte, un pasaule atkal šķiet mierīga.
Katru reizi kāds nepaspēj
Esam diezgan noguruši un izsalkuši. Arī laika līdz brīdim, kad jāatgriežas prāmī, atlicis maz, un ar to nav nekādu joku. «Jūs nesmejieties! Gandrīz katrā reisā kāds paliek Stokholmā, kad jāmeklē cits prāmis uz Tallinu vai jāgaida mūs atpakaļ. Mantas gan mēs Rīgā nogādāsim,» mūs brīdina prāmja informācijas centra darbiniece, kad izbrīnā pasmaidām par iespēju nepaspēt. Taču, izejot no Armijas muzeja, saprotam, ka tā tiešām varētu būt realitāte, ja gudri neplānosim savu laiku.
Tāpēc nolemjam sameklēt metro un ātri apskatīt vecpilsētu, vismaz uzmetot aci šaurajām ieliņām, izslavētajai Karaļa pilij un tās sargiem. Pēc gardām pusdienām omulīgā picērijā mums tas arī izdodas, tāpēc raitā solī dodamies atpakaļ uz metro, lai pēc vēl aptuveni 20 minūšu garas pastaigas atgrieztos «Isabellē». Ir pavisam skaidrs, ka esam redzējuši pārāk maz, lai šo braucienu nosauktu par ekskursiju, tāpēc atliek vien cerēt, ka reiz pavērsies arī šāda iespēja. Taču esam pateicīgi arī par to, dvēselē sagaidot nākamos Zviedrijas iespaidus.
