Pēc visiem Lieldienu pastaigas priekiem mājās ejot, garastāvoklis bija kļuvis možāks, jo uz Pils parku nācās doties, kā grēka darbus darot. Klātienē izrādījās, ka Lieldienu rīta sprediķī (par visiem nespriežu, runāju konkrēti par Annas baznīcā klausīto) mācītāja vairākkārt ar sarkastisku ironiju pieminētie «olu ripinātāji» nemaz pēc «vella kalpiem» neizskatījās. Bet varbūt tieši tas ir tas bīstamākais…
Jānis Vanags, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps, vēstījumā šāgada Lieldienās, sveicot visus, kas priecājas par mūsu Kunga augšāmcelšanos, vienlaikus atgādina: «Pēdējā laikā tas, ko parasti dzirdējām ziņās no tālām zemēm, ir pienācis daudz tuvāk. Dzīve mainās, un daudzās sirdīs iezogas nedrošība un bailes par nākotni. Tādā laikā Lieldienas iederas labāk nekā jebkas cits. Nevis zaķu, olu un šūpoļu svētki, bet īstas Lieldienas, kas svin Augšāmcelšanos.»
Visticamāk, Jelgavas Sv.Annas draudzes mācītājs (un droši, ka ne viņš vienīgais) bija izstudējis savas priekšniecības vēsti. Un, kā nereti mēdz gadīties, cenšoties to pastiprināt, pret «zaķu, olu un šūpoļu svētku svinētājiem» izteicās vēl asāk, pasaulē augošajā spriedzē bezmaz vainojot tieši šo sabiedrības daļu.
Jāsāk vien domāt, ka tāds «olu ripinātājs» ir bīstamāks par teroraktu īstenotājiem tepat vienotajā Eiropā – Beļģijā vai Francijā. Vai nupat svētdien Pakistānā, kur notiekošais kādreiz mūs ne pārāk daudz interesēja. Kad pasaules mērogi sarukuši, arī Pakistāna ir tepat.
Tomēr der ieklausīties arī tālākajos arhibīskapa J.Vanaga svētku sprediķī teiktajos vārdos, ka «olām un šūpolēm nav ne vainas, kamēr vien atceramies un paturam sevī prieka īsto iemeslu. Svinēsim Lieldienas, ļaujot augšāmceltajam Kristum mūs augšā celt no visām bailēm un no katra dvēseles kapa un slazda». Jo mūsu Latvijā «mēs nevaram atļauties vēl cīnīties cits ar citu. Domstarpības mēdz tā aizmiglot acis, ka nespējam ne tikai Jēzu, bet pat cilvēku saskatīt».
