Vakar pirmo reizi vairāk nekā desmit gadu laikā, kopš esmu ieguvusi autovadītāja apliecību, mani reida laikā apturēja policija. Nācās pūst alkometrā. Šonakt murgoju, ka mani atkal aptur policija, tikai alkometra vietā pa atvērto logu sniedz grūtniecības testu. Ko nu? Kā publiski nokārtot vajadzības, lai parādītu, ka neesmu stāvoklī un drīkstu smēķēt?
Tie, protams, ir joki. Lai gan, kādi tur joki, ja mūsu deputāts Imants Parādnieks (VL-TB/LNNK) visā nopietnībā iesniedz izskatīšanai priekšlikumu aizliegt grūtniecēm smēķēt. Parādnieks, kā zināms, rosinājis likumā paredzēt aizliegumu grūtniecēm smēķēt, jo uzskata, ka ir jāaizstāv arī nedzimuša bērna tiesības būt pasargātam no kaitīgajiem tabakas dūmiem.
Deputāts uzsver – Rīgas Dzemdību nama informatīvajā materiālā norādīts, ka smēķējot topošā māte savu mazuli pakļauj šādiem riskiem: iedzimtas sirdskaites, jaundzimušo pēkšņās nāves sindroms, mācīšanās un uzvedības traucējumi turpmākās dzīves laikā, samazināts dzimšanas svars, infekcijas u.c.
Viss jau būtu labi – skaidrs, ka grūtniecības laikā smēķēt nevajadzētu, bet ideja to aizliegt šķiet vairāk nekā komiska. Un kā gan to varētu izkontrolēt? Kaimiņiene Zoja zvanītu uz policiju un ziņotu: «Veriņa no 33. dzīvokļa pīpēja, es redzēju! Man Skaidrīte teica, ka viņa ir stāvoklī – jau trešajā mēnesī. Atbrauciet un arestējiet viņu!»
Sanāk kā vecajā labajā anekdotē par sievieti, kas iekāpj pasažieru pilnā autobusā un lūdz tuvumā sēdošajam kungam, lai palaiž apsēsties grūtnieci. Viņš atcērt, ka nevar gan redzēt, ka viņa būtu stāvoklī. Uz ko jaunkundze atbild: «Pēc 10 minūtēm jau neredz.»Piedodiet par ironiju, bet ko darīt tām sievietēm, kam dieviņš devis kuplākus ķermeņa apmērus un nereti tieši punča rajonā. Iedomājos vien, kā, ieraugot viņas smēķējam, liek pierādīt, ka tur nemīt pēcnācējs.
