(Turpinājums,
sākums 2. jūlija «Ziņās»)
Dominiku ģimenes māja bija iekārtota harmoniski un neuzbāzīgi. Gaišā koka grīda viesistabā, kas atpūtas zonā bija pārklāta ar gaišu rūtainu paklāju, spožajā saulē, kas iespīdēja pa logu, likās mirdzoša un sniegbalta. Lielie logi nebija aizklāti, taču to malās, glīti sasprausti, atradās gaiši lina aizkari. Uz tumši brūnā kamīna telpas ārējā sienā, kas spēcīgi kontrastēja ar istabas gaišajiem toņiem, Ventlijs pamanīja vairākas fotogrāfijas rāmīšos. Piegājis tuvāk kamīnam, viņš ātri uzlūkoja foto. Vienā no attēliem bija redzama meita kopā ar svešiniekiem «nedraudzīgo» suni, vēl kādā upuris ar lielu ziedu klēpi rokās. Taču visvairāk izmeklētāja skatiens kavējās pie fotogrāfijas, kurā bija redzamas viņas abas – māte un meita. Ventlijs paņēma fotogrāfiju rokās un mirkli apskatīja. Foto, šķiet, bija uzņemts kaut kur ārzemēs – uz sniegota kalna fona viņas abas, sadevušās rokās un komiski smaidot, lūkojās debesīs. Ventlijs nolika foto atpakaļ brīdī, kad Luīze ienāca telpā un sniedza Robertam, kas garlaikoti sēdēja uz gaišā dīvāna, tēju. Ventlijs tiem pievienojās, un saruna varēja sākties.
Pieklājīgi un saprotoši patincinājusi abus izmeklētājus par izmeklēšanas gaitu, viņa uzrunāja Ventliju.
«Vai tā jaunā meitene arī bija maniaka upuris?»
«Mēs pagaidām nevaram to nedz oficiāli apstiprināt, nedz noliegt, bet, ņemot vērā slepkavības raksturu un vietu, pieļaujam, ka – jā,» viņš profesionāli sacīja un, negribēdams vairāk atbildēt uz jautājumiem, uz kuriem viņam konkrētu atbilžu nebija, vaicāja: «Vai jūs šeit dzīvojāt divatā?»
«Jā, mēs dzīvojām divatā, nu, ja neskaita Nemo. Reizēm šeit paliek arī mans draugs, bet…» viņa spēji apklusa, taču ātri atkal turpināja: «Jā, principā, šeit dzīvojām divatā. Tagad mēs ar Nemo dzīvojam šeit.» To sacījusi, viņa dziļi un gārdzoši ieklepojās. «Piedodiet, esmu apslimusi, tāpēc jūs mani šodien sastapāt mājās, patiesībā man vajadzēja būt viesu namā.»
«Jūs tagad vadāt mātes biznesu?» pēkšņi ierunājās Roberts, kurš līdz šim nebija bildis ne vārda, kā jau allaž jaunu un glītu sieviešu klātbūtnē. Ventlijs jau pirms laba laika bija ievērojis, ka jaunajam kolēģim ir problēmas komunicēt ar sava vecuma pretējo dzimumu. Tādās situācijās kā šī viņš parasti mēmi sēdēja, ik pa laikam neuzkrītoši uzlūkojot daiļā dzimuma pārstāvi, tikai reizumis apstiprinoši pamājot ar galvu.
«Mēs vadījām to kopā, tagad es viena,» sieviete nervozi atglauda matus.
«Vai jūs varētu mazliet pastāstīt par savu māti?» Ventlijs ierosināja.
«Nu ko lai stāsta?» viņa domīgi sacīja. «To, ka viņa bija labs cilvēks? To, ka visi šā ciemata ļaudis viņu cienīja un godāja? To, ka viņa bija laba māte un sieva savam vīram?»
Ventlijs saklausīja meitas balsī neviltotu lepnumu. Pēkšņi viņš saprata, ka savu jautājumu nav gluži pareizi formulējis, un izlaboja to: «Kā viņa dzīvoja? Kas viņai patika?»
Luīze veltīja izmeklētājam Ventlijam mēmu skatienu, it kā tādējādi gribētu vaicāt – vai tiešām tas ir vajadzīgs? Karloss ar izmeklētājam raksturīgo profesionālo uztveri ātri vien izprata mēmo jautājumu un ātri precizēja: «Es saprotu, ka jums nav viegli par to runāt, taču mēs gribam iepazīt upurus, lai pēc iespējas ātrāk notvertu slepkavu.»
Pēc brīža, kurā sieviete nebilda ne vārda, Karloss pamanīja, ka iepriekšējais mulsums no Luīzes sejas nekur nav pazudis, tādēļ viņš turpināja, taču nu jau uzdeva daudz konkrētākus jautājumus: «Vai pēdējā laikā jūs mātes uzmanībā nepamanījāt neko savādu? Varbūt viņa ar kādu satikās? Kāds jauns paziņa… Vai…»
«Nē! Nē!» Luīze gluži vai iesaucās. «Ja būtu kas tāds, viņa man par to būtu pastāstījusi. Mēs runājām par visu. Par pilnīgi visu!» viņa saspringti uzsvēra.
«Skaidrs…» pārsteigts par sievietes pēkšņo reakciju, Ventlijs klusi novilka un grasījās ko sacīt, taču negaidīti Luīze atkal ierunājās: «Mēs ar māti kopā vadījām viesu namu. Māte ik dienas tikās ar vismaz duci cilvēku, it īpaši jau vasarā. Viņa bija asprātīga un sirsnīga. Kā zināms, šīs īpašības cilvēkus uzrunā visdziļāk, un es uzskatu, ka tieši tāpēc, ka viņa bija tāda, kāda bija, nelielais bizness viņai gāja no rokas. Viesu namu sauc «Māla sirds», taču jau ļoti sen neviens to tā vairs nesauc, visi taujā pēc Sandriņas namiņa. Arī ļaudis no tālākiem apvidiem… Nerunājot jau nemaz par vietējiem,» Luīze bāli uzsmaidīja abiem klausītājiem un turpināja: ««Māla sirds» tāpēc, ka visi trauki, kas tiek celti viesiem galdā, ir no māla,» sieviete pēkšņi sacīja. Un Ventlijs secināja, ka to pasacīt viņai ir vairāk profesionāla vajadzība un ieradums nekā vēlme ko izskaidrot.
«Viņai patika māla trauki, patiesībā patika pats māls. Reiz jaunībā viņa bija draudzējusies ar kādu podnieku un iemīlējusi šo materiālu bez gala,» Luīze viltīgi pasmaidīja, «domāju, ka viņa mīlēja arī viņu pašu, taču…» Tad, mirkli aizdomājusies, piebilda: «Kas zina, kāpēc viņiem viss pajuka, dzīvē visādi notiek.» Sieviete nedaudz samulsa par savu pēkšņo vaļsirdību. «Īsāk sakot, viņai patika māls, un, lai gan pati prasmi darboties ar šo materiālu tā arī nebija iemācījusies, mīlestību uz mālu viņa nēsāja sirdī visu dzīvi.» Luīze atkal apklusa, izņēma kabatas lakatiņu no kabatas, atvainojās un, strauji piecēlusies, aizgriezās. It kā pielikusi kabatas lakatu pie mutes, viņa skaļi ieklepojās. Ventlijs uzmanīgi vēroja sievieti, kas pēc tam, kad bija kabatas lakatā izslaucījusi acis, atgriezās un apsēdās pretī abiem vīriešiem.
«Šajā ciemā visi viņu labi pazina un cienīja par to, ko viņa darīja,» Luīze atkal runāja. «Un runa nav tikai par lauku tūrisma biznesu, kas pagastam ir laba reklāma un peļņas avots. Viņa katru gadu uz Ziemassvētkiem sagādāja nelielas paciņas, kurās bija dažādi saldumi – konfektes, mandarīni, šokolādes tāfelītes, žāvēti augļi un tamlīdzīgas lietas. Nobruņojusies ar šīm paciņām, viņa devās, kā pati to sauca, savā «labdarības akcijā». Reizi gadā, Ziemassvētku priekšvakarā, viņa apciemoja ciemata trūcīgākās ģimenes, kurās bija mazi bērni, un dāvāja tiem kaut nelielu un tomēr – svētku brīnumu.» Luīzes balsī neviltots lepnums mijās ar apslēptu rūgtumu. «Tāda viņa bija,» jaunā sieviete sacīja un uzlūkoja abus izmeklētājus, kas uzmanīgi klausījās, rokās joprojām turot izdzertās tējas krūzes. Ventlijs dziļi ievilka elpu un klusi izelpoja, negribēdams izrādīt, ka ir nedaudz vīlies par neatbildēto jautājumu, kas joprojām maldījās viņam pa galvu.
«Un kur ir jūsu tēvs?» Ventlijs negaidīti ievaicājās, saņemdams nedaudz pārmetošu kolēģa skatienu. To pamanījis, viņš piebilda: «Jūs vienkārši sacījāt laba sieva savam vīram…» Ventlijs citēja Luīzes pirms brīža teikto.
«Jā, tā ir, es tiešām to pieminēju,» viņa, it kā uztvērusi Roberta pārmetošo skatienu kolēģim, piekrita, «mans tēvs mira pagājušā gada pavasarī no sirdslēkmes.»
«Skaidrs,» Ventlijs nomurmināja.
«Tāpēc tagad esam palikuši tikai mēs ar Nemo,» to sacījusi, Luīze palūkojās pa lielo viesistabas logu uz suni, kas tagad jau mierīgi gulēja netālu no izmeklētāju automašīnas. Pievērsusies atkal abiem vīriešiem, viņa skumji sacīja: «Ja es nebūtu uzdāvinājusi to abonementu uz procedūrām… Taču es gribēju, lai viņa kaut reizi padomā arī par sevi. Bizness prasīja tik daudz laika, ka sev tā neatlika.»
«Tā nav jūsu vaina,» Roberts atkal ierunājās, par ko Ventlijs mazliet piktojās. Viņš uzskatīja, ka jaunākais kolēģis allaž šādās situācijās kļūst pārāk līdzjūtīgs, kas, pēc viņa domām, bija pilnīgi lieki. Savā izmeklētāja karjerā saskāries ar daudziem bēdu sagrautiem upuru radiniekiem, viņš bija kļuvis imūns pret asarām un žēlām.
(Turpinājums sekos)
