«Kāpēc mums neviens nejautā, vai visa ir pietiekami?!» ironiski jautā kāds komentētājs zz.lv portālā, izlasījis Mucenieku patvēruma meklētāja eritrejieša jūsmīgo apgalvojumu, ka viņiem šeit visa ir gana. Galvenais, ka brīvība!
Godīgi sakot, izmantojot ekskluzīvo iespēju pirmo reizi Jelgavā satikt bēgļus, kas te bija ieradušies pēc Sabiedrības integrācijas pārvaldes ielūguma, lai iepazītos ar šejienes darba un izglītības iespējām, arī mani pārsteidza patoss, ar kādu brīžam runāja eritrejietis. Viņa leksikā un acu skatā gluži kā no samērcēta sūkļa, uz kura atliek vāji uzspiest, izplūda «ārkārtīgi labi», «ļoti patīk», «gribu palikt», «strādāšu jebkuru darbu» un tā tālāk apgalvojumi, liekot prātā analizēt – vai tas ir cilvēka negrozāmais optimisms, iedzimta pieticība, attiecīgas kultūras izpausme, blefs, viltīga taktika vai traumatiskā pieredzē dzimuši patiesi vārdi, ko mūžam aizdomīgais un depresīvais latvietis vienkārši nespēj sagremot?
Skaidrs, ka šie cilvēki mums vēl ilgi būs liela un neatrisināma mīkla, jo viss jau līdz galam arī netiek pateikts. Pirmkārt traucē valodas zināšanu trūkums. Tā no pasākumā klātesošajiem astoņiem pieaugušajiem, cik knapi varēja, darīja divi – irākiete Anuša lauzītā krievu, bet eritrejietis Robels angļu valodā. Gods kam gods, lai gan Latvijā viņš kopā ar sievu un vēl vienu sīriešu ģimeni uzturas vien no vēsturiskā 5. februāra, eritrejietis uzrunu sāk latviski. Taču pārējie nebilst ne vārda, un viņu pasauli atliek minēt tikai no pieticīgās ķermeņa valodas – sakrustotām rokām, sažņaugtām lūpām un bažīgiem acu skatiem.
Lai gan ir iespējams jautāt, neviens tāpat neuzdrošinās noskaidrot, kāds bijis patvēruma meklētāju ceļš cauri Sudānai, Turcijai un Grieķijai uz Latviju? Tikai pakistānieši atklāj, ka kontrabandisti, kas turklāt atņēmuši pasi, piemānījuši, uzdodot Latviju par citu valsti. Tāpēc nācies sēdēt Daugavpils cietumā. Kur šajā laikā bija pakistāniešu mazie bērni, kas pasākumā rātni sēž vecāku klēpī? Un kā eritrejieši cer atgūt savu septiņgadīgo meitu, kas nezināmu apstākļu dēļ palikusi dzimtenē? Tas vēl jānoskaidro, jo grūti iemīlēt to, ko nepazīst! Taču grozi, kā gribi, – cilvēks ir cilvēks!
