(Turpinājums)
Karlosam par pārsteigumu, Luīze uzsmaidīja Robertam un sacīja: «Vienkārši māte kādu laiku slikti gulēja, dzirdēju viņu naktīs staigājam pa māju. Kad par to jautāju, sacīja, ka nomokot murgi. Tas taču bija tik saprotams, ņemot vērā, cik daudz laika un spēka prasīja bizness un cik daudz skumju atmiņu viņu pavadīja naktīs tukšajā laulības gultā, kurā kopā ar tēvu bija aizvadījuši vai pusi dzīves.»
Luīze dziļi ievilka elpu un, negribēdama salūzt abu svešinieku klātbūtnē, spēji turpināja: «Ne pārāk sen es pat dzirdēju māti miegā raudam… It kā jau nekas neparasts, arī iepriekš pēc tēva nāves to biju dzirdējusi, taču domāju, ka tas jau ir beidzies… Laikam kļūdījos,» viņa skumji nopūtās.
«Varbūt es vienkārši nebiju kādu laiku tās raudas dzirdējusi, jo naktīs gulēju. Taču tajā naktī Nemo bija par kaut ko satrakojies,» Luīze ar rokas kustību norādīja uz apkārtni, tādējādi liekot izmeklētājiem noprast, ka stāsta par divstāvu mājas pirmo stāvu. «Te, lejā, viņš skraidīja no vienas telpas uz otru un skaļi rēja, tāpēc es nācu skatīties, kas tam atgadījies, un, ejot gar mātes guļamistabu, dzirdēju viņu raudam. Kad izlaidu suni ārā un nācu atpakaļ, istabā viss bija kluss, tāpēc nolēmu netraucēt,» aizdomājoties par pašas stāstīto, Luīze viegli paraustīja plecus.
«Sakiet, kāpēc jūsu māte nakšņoja viesnīcā?» Ventlijs jautāja.
«Pēdējā procedūra viņai bija diezgan vēlu, un es pēc savas pieredzes zinu, cik atslābinājies un noguris pēc šādām procedūrām jūtas cilvēks. Es negribēju, lai viņa tik vēlu mēro salīdzinoši tālo ceļu mājup.» Ventlijs Luīzes balsī atkal sadzirdēja urdošās vainas pieskaņu.
Pateikušies par tēju un apsolījušies Sandras Dominikas meitai regulāri to informēt par izmeklēšanas gaitu, atbraucēji atvadījās un, sagaidījuši, kad Luīze pieturēs suni, ātri devās uz auto.
«Tas nu gan ir īsts plēsējs,» Roberts, noskatīdamies pa automašīnas logu uz dzīvnieku, kas ar niknām rejām pavadīja no pagalma izbraucošo auto, sacīja. «Aha…» Ventlijs vienaldzīgi novilka, prātā pārcilādams visu, ko nupat bija dzirdējis. Vīrietis bija vīlies, ka nav uzzinājis neko tādu, kas palīdzētu izmeklēšanai.
8. NODAĻA
«Es šobrīd esmu priecīga!» kliedzošo klusumu negaidīti pārtrauca Kristīnas balss.
Vasīlijs galvu nepacēla, taču bija dzirdams, ka viņš klusi iesmejas. Sandra satriekti paskatījās meitenē, kas, lēni grozīdama galvu, lūkojās savās blāvajās rokās.
«Turpu. Šurpu. Atpakaļ…» viņa skaitīja, liecot te vienu pirkstu, te otru. «Turpu. Šurpu. Atpakaļ. Vēl reizīti, un atkal jau… Pieci pirksti satiekas. Re, kā roka spēlējas!» viņa draiski murmināja. «Šo skaitāmpantiņu man iemācīja māmiņa,» Kristīna moži sacīja.
«Par ko tad tu esi tik priecīga?» Sandra, skatoties meitenes savādajā rotaļā, mazliet īgni apvaicājās.
«Es esmu mirusi, bet joprojām varu skaitīt šo pantiņu,» viņa priecīgi sacīja.
«Miris ir tavs ķermenis, Kristīna,» Vasīlijs, kurš slepus vēroja meiteni, sāji noteica. «Taču tava apziņa ir dzīva,» viņš, kā skolnieks nošpikojis no Kristīnas možo noskaņojumu, sacīja un turpināja: «Tā ir apziņa, kas, ietērpta cilvēka ķermenī, dzīvoja uz zemes. Dvēsele jau ir tā pati apziņa, un ķermenis ir tikai tās palīgierīce. Dievs radīja dvēselei ķermeni, lai tā spētu novērtēt un priecāties par pasauli, kuru tas viņai ir radījis. Viņš ielika ķermenī acis, lai dvēsele spētu lūkoties krāšņajos ziedos, ausis, lai tā spētu dzirdēt skaistu mūziku, deguns, lai tā zinātu, kā smaržo rudens lapas, un muti, lai tā spētu sajust visas pasaules garšu.»
«Kājas, lai tā varētu izstaigāt visu pasauli,» Kristīna, joprojām būdama priecīgā noskaņojumā, piebilda, un Vasīlijs tai uzsmaidīja.
«Tā ir,» viņš piekrita.
«Un rokas?» abu sarunā iezagās Sandra. «Lai strādātu?» viņa mazliet īgni iejautājās.
Vasīlijs, uzsmaidījis arī viņai, viedi sacīja: «Rokas, lai dvēsele spētu noglāstīt un apskaut otru tādu pašu.»
«Nu, jā…» Sandra neticīgi novilka. «Un tad viss nogāja greizi, un dvēseles uz zemes, ietērptas cilvēka ķermenī, pārvērta glāstus dūrēs, muti aparātā, no kura birst lamuvārdi, un degunu par ierīci, ar kuru ķert kaifu,» viņa ironiski murmināja.
Vasīlijs skumji nopūtās, dzirdot tādu runāšanu, taču, neņemdams vērā tās drūmo omu, sacīja:
«Ikviens labs nodoms reizēm mēdz nostāties pret mums pašiem, vai ne tā, Sandra?»
Sieviete neatbildēja, viņa atkal patvērās savā uzticamajā paslēptuvē – sāpīgajās atmiņās.
Kristīna, mirkli lūkojusies skumjajā sievietē, pievērsās Vasīlijam: «Nevienam no mums šeit nevajadzētu atrasties.»
(Turpinājums sekos)
