Rītvakar Daumants Kalniņš, Jelgavas bigbends un kamerorķestris svinēs Frenka Sinatras simtgadi.
Daumants Kalniņš masu informācijas līdzekļos arī tagad bieži tiek dēvēts par jauno un talantīgo dziedātāju. Un ne bez pamata – ko citu lai saka par 1990. gadā dzimušu cilvēku, kurš daudzu atmiņā vēl ir Rīgas Doma zēnu kora lakstīgala ar dzidru un skanīgu soprāna balsi, bet tagad izaudzis līdz džeza dziedātāja un mūziklu aktiera statusam un novērtēts ar daudzu, tai skaitā Lielās mūzikas balvas, žūriju (un ne tikai) atzinību. Kā vissvaigākā jāmin pirms mēneša «Lielās mūzikas balvas 2015» ceremonijā pasniegtā skatītāju simpātiju balva (kas Daumantam bija jau otrā, tādu pašu viņš portāla «Delfi» balsojumā izpelnījās arī pirms trim gadiem). D.Kalniņu «Ziņām» izdevās sastapt pāris dienu pēc atgriešanās no Itālijas.
«Tā gan bija vairāk kā garīgā atpūta pēc saspringta muzikālās darbības perioda,» mūziķis uzreiz apgāza iedomāto versiju par brauciena tiešu saistību ar koncertiem vai citiem nākotnes plāniem profesionālajā jomā. «Fiziski nekādas atpūtas nebija, slēpoju Alpos. Izdevās uz nedēļu izrauties no saspringtā ritma, kad pagājušā gada decembris nepārtrauktos darbos saplūda ar janvāri, februāri un pat martu, kad beidzām projekta «Atspulgi» tūri,» stāsta dziedātājs.
– Tajā skanēja populāras latviešu dziesmas jaunās skaņās?
Tā varētu teikt, jo programmā bijām iekļāvuši gan latviešu estrādes klasiķu, gan mūsdienu komponistu savulaik populāras, dažas no tām pat nepelnīti piemirstas, dziesmas, kurās meklējām ne tikai to muzikālo vērtību un sava laika elpu un smaržu, bet arī aktualitāti mūsdienās, lai šajā programmā liktu tām ieskanēties no jauna, mūsu versijās, ievijot aranžējumos arī savas muzikālās zināšanas un pieredzi.
– «Atspulgus» īstenoji kopā ar savu džeza kvintetu?
Šajā programmā tas tieši tā nesaucās, jo par īstu džezu šo mūziku tomēr nevarētu dēvēt, uzsvars tomēr bija nedaudz cits. Bet kvintets eksistē – ar to parasti īstenojam savas muzikālās idejas. Tā sastāvā bez manis muzicē Mārcis Auziņš (ģitāra), Kristaps Vanadziņš (taustiņinstrumenti), Toms Poišs (bass) un Rūdolfs Dankfelds (bungas). Pagājušā gada rudenī sagatavojām džeza programmu, orientētu uz pašu komponētu oriģinālmūziku.
– Cik zinu, projektā «Atspulgi» skanēja daudzi manas jaunības hiti – kā Mārtiņa Brauna «Es nesatiku tevi», Jura Kulakova «Mēs pārtiekam viens no otra», Raimonda Paula «Dziesmiņa par prieku» un citi. Vai nav mazliet bail, jo daudziem manas paaudzes cilvēkiem šīs dziesmas ir ne tikai ļoti «pieaugušas pie sirds», bet arī asociējas ar konkrētiem izpildītājiem?
Tāds faktors pastāv, bet es jau esmu pieradis, ka viedokļi var būt dažādi un kādam patiks, bet kādam nepatiks. Tad jau tas pats stāsts veidojas ap Zigmara Liepiņa «Parīzes Dievmātes katedrāli», kuru Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādīja 1997. gadā ar Igo Kvazimodo lomā, bet 2012. gadā Nacionālā teātra iestudējumā galveno lomu nācās atveidot man. Protams, ka tas bija jau cits Kvazimodo un cita izrāde.
– Vai līdzīgi nav arī ar džezu, jo šajā žanrā nav daudz latviešu oriģināldziesmu un skaņdarbu?
Džezā ir pavisam citādi – galvenais raksturojošais moments ir improvizācija, un divreiz vienādi nospēlēt nemaz nav iespējams pat vienas programmas dažādos koncertos. Skanējums katrreiz ir kaut mazliet, bet citāds. Ja nu vienīgi tieši dziesmās daudzu klausītāju atmiņā var būt nosēdies iepriekšējais variants, bet es šo neizbēgamo salīdzināšanas momentu neuztveru pārāk kritiski. Ja tev izdodas attaisnot to, ko gribi pateikt pats, nevis atskatīties uz iepriekšējo izpildījumu, tad viss ir kārtībā.
– Vai nerodas paralēles ar jauno projektu, kur tev būs jābūt Frenkam Sinatram?
Daļēji jau tā varētu domāt. Šis mākslinieks ir pārāk ievērības cienīgs un pasaulslavens, lai es kaut kādā veidā mēģinātu viņu parodēt. Drīzāk tas būs viņa repertuāra, nevis paša Frenka Sinatras atspoguļojums manā un Jelgavas bigbenda izpildījumā.
Un vēl jāatzīmē, ka pats Sinatra daudzām tieši viņa dziedājumā pazīstamām dziesmām nemaz nebija pirmais izpildītājs. Acīmredzot viņa izpildījums bijis tik pārdomāts un spilgts, ka Sinatra kā harismātiska personība spējis panākt, ka tieši viņa laikā šīs dziesmas ieguvušas jaunu elpu.
– Tad jau tev ir visas iespējas panākt, lai turpmāk tās asociētos ar tavu vārdu?
Pieļauju, ka gluži tā tomēr nebūs. Katrā ziņā gan es, gan mūziķi centīsies atdzīvināt sajūtu – lai tie, kas šīs dziesmas klausījušies Frenka Sinatras izpildījumā, nejustos vīlušies. Kā jau teicu, kopēt nemēģināsim, bet ar bigbendu šajā gadījumā ir līdzīgi, kā orķestrim spēlēt simfoniju – partitūra ir uzrakstīta, un pavisam brīvai improvizācijai, atšķirībā no mazākiem sastāviem, daudz vietas nepaliek. Mūzika nav pāraranžēta, tā saglabāta pēc iespējas tuvāka to laiku izpildījumam – Raitis Ašmanis speciāli meklēja notis.
– Jelgavniekiem krietni palaimējies, jo, cik zinu, nākamajos (līdz maija beigām plānoti septiņi) koncertos mūzikas namā «Daile» Jelgavas kamerorķestra stīdzinieki izpaliks, Rīgā tev palīdzēs tikai Jelgavas bigbends.
Stīgas ir īpaša ekstra – tieši bigbends kopā ar stīgām ir atbilstošs pagājušā gadsimta vidum, tagad tādu savienojumu tik bieži nedzirdēsi. Pilnīgi noteikti stīgas dos romantiskāku un liriskāku noskaņu, nebūs vairs vienīgi bigbenda spēks, kas, protams, arī ir būtisks. Man šāds savienojums šķiet ļoti veiksmīgs.
– Frenks Sinatra – tā bija tava vai Raita Ašmaņa ideja?
Godīgi sakot, projekts ar simtgadi ir mazliet iekavējies, jo Sinatra dzimis 1915. gada 12. decembrī. Sinatra skanēja rudenī koncertā ar Šauļu bigbendu, tad eksperimentējām Ziemassvētku programmā ar igauņiem. Mūsu jaunā programma faktiski ir turpinājums (bet ne atkārtojums) tam, ko pagājušajā gadā iesākām. Man un Raitim tas šķita interesanti, arī publikai šī mūzika izrādījās saistoša. Un, kad Raitis vēl to sakombinēja ar Aigara Meri Jelgavas kamerorķestri….
– Un kādas tev pašam attiecības ar Sinatru?
Varbūt es nebiju visu viņa diskogrāfiju noklausījies, ir arī daudz mūzikas, kas nemaz nav tik pazīstama, – to mēģināsim parādīt pirmajā daļā. Paskatīsimies, kā viņš sāka savu ceļu. Protams, būs arī zināmā Sinatras daļa, kā «New York», «My Name» un citi pasaulslaveni hiti. Mana pieredze arī vairāk saistīta ar šiem lielajiem hitiem, bet, lai kur viņš skanētu – pa radio vai kur citur –, man nebūtu divu domu, ka tas ir Sinatra. Viņa frāzējums, balss un muzikālā gaume ir diezgan neatkārtojami.
– Savulaik Raitis Ašmanis par tevi izteicies, ka «negribas pārāk lielīt, bet Daumants Kalniņš ir viens no retajiem džeza dziedātājiem, kuram ir profesionāla džeza izglītība. Turklāt Daumants turpina pilnveidoties – mācās Latvijas Mūzikas akadēmijā. Un ne tikai vokālu, bet arī obojas spēli. Pilnīgi akadēmiski. Pie Normunda Šnē». Zinu, ka nu jau akadēmiju esi beidzis, bet nenoturēšos nepajautājis – kāpēc tev vēl tā oboja?
Oboja jau no skolas laikiem bija mans otrais instruments. Vienā brīdī tā vienkārši «saslēdzās», ka iestājos akadēmijā gan vokālistos, gan obojistos. Dažu brīdi bija pagrūti šīs lietas apvienot, bet tad vai nu iekšējā spītība, vai kas cits lika pabeigt abas šīs nodaļas. Nevienu brīdi to neesmu nožēlojis. Pūšaminstruments arī tīri fizioloģiski ir labs treniņš dziedātājam. Sakārto elpas lietas un arī domāšanu.Arī tagad mēģinu izmantot oboju gan savos koncertos, gan uzspēlēju Nacionālās operas orķestrī. Protams, neesmu tādā formā, lai spēlētu kā solists, tomēr līmenī uzturēt sevi cenšos.
– Tu kļuvi populārs kā Rīgas Doma zēnu kora solists, Rīgas zelta balss, lakstīgala vai kā nu šādus talantus mēdz dēvēt. Arī Operā tiki iepazīts šādā gaismā – protams, Britena «Skrūves pagriezienā», arī amoru, ganiņu un citās šāda veida lomās, bet sākās laikam ar Mocarta «Burvju flautu» deviņu gadu vecumā. Tad kā daudzām «zelta lakstīgalām» seko balss lūzums – un nereti sanāk diezgan viduvējs dziedātājs. Tu esi rets izņēmums, jo tagad esi vēl pieprasītāks, turklāt gūsti labus panākumus visai atšķirīgos žanros.
Jo lielāki tavi panākumi mazotnē, jo vairāk no tevis sagaida arī turpmāk, diemžēl ne vienmēr un visiem tas izdodas. Varbūt vainojami tie, kas šādā brīdī par daudz no dziedātāja prasa. Man, iespējams, palīdzēja tas, ka es nomainīju ceļu – pievērsos džezam un neaizgāju studēt akadēmisko dziedāšanu. Šajā vidē es, iespējams, neizjutu to spiedienu, kādu varbūt būtu izjutis no akadēmiķiem. Pedagogus uzklausu, bet cenšos nevis akli pakļauties, bet no katra paņemt sev vajadzīgo. Protams, balss ir ļoti personiska lieta, un nevar noliegt, ka arī Dieviņš palīdzēja.
– Nodziedāsi Sinatru, un pēc tam?
Par godu Imanta Kalniņa, kura mūziku ļoti cienu, jubilejai ar ģitāristu Kasparu Zemīti gatavoju ļoti intīmu programmu «Kamēr vien gliemeži skrien». Pirmais koncerts jau 26. maijā, tieši Imanta 75 gadu dzimšanas dienā, mūzikas namā «Daile».
