«Ak, šausmas! Nevar būt!» aprīļa sākumā iesaucās mana septītklasniece, kādā portālā izlasot ziņu, ka pedagogu arodbiedrība vienojusies ar izglītības un zinātnes ministru Šadurski par mācību gada pagarināšanu.
Pirmajā mirklī arī man pārsteigumā pavērās mute, kā gan esmu palaidusi garām tādu jaunumu un kā nu organizēt manu skolasbērnu vasaras dzīvi. Taču emociju vilnis drīz vien noplaka mierā – tā izrādījās vien no 1. aprīļa aizķērusies joku ziņa! Tomēr ne uz ilgu laiku. Kā jau vienmēr katrā jokā ir daļa patiesības, arī ideja par mācību gada pagarināšanu nekur nav zudusi un šajās dienās uzvirmojusi ar jaunu sparu. Šadurskis («Vienotība»), piekrītot veselības ministram Belēvičam (ZZS), to pamato vienkārši – lai jaunā paaudze augtu veselīgāka, nepieciešama trešā sporta stunda nedēļā. Jā, vēl jāpieķer klāt arī veselības mācība, cilvēkdrošība un sazin vēl kādi mācību priekšmeti, kam pašreizējā saspringtajā grafikā vienkārši nepietiek vietas. Tāpēc varētu jau no šā rudens par divām nedēļām pavilkt garāku pavasara semestri.
Ieceres pamatošanā izglītības ministrs min vēl kādu argumentu – bažas radot skolēnu garīgā veselība, jo viņi sūdzoties par nervozitāti. Interesanti, kā tā varētu mazināties pagarinātajā mācību gadā? Izskatās, ka nolūks ir nevis izkliedēt patlaban saspiesto mācību ikdienu, bet piepildīt to par divām nedēļām vairāk. Citiem vārdiem – pievienot stresu, kas mūsu uz dzīšanu un rezultātu vērstajai izglītības sistēmai ir teju vizītkarte.
Tāpēc nav brīnums, ka lielākā daļa sabiedrības (66 procenti saskaņā ar TNS aptauju) nepiekrīt šai idejai, lai gan garāks mācību gads daudziem vecākiem palīdzētu vasarā organizēt bērnu pieskatīšanu. Par ministra plāniem saskābuši arī paši skolēni, kuri brīvlaiku gaida gluži kā atpestīšanu un pavasara saulītē jau patlaban jūtas stipri saguruši. Vai izdosies viņus pārliecināt? Un vecākus? Vai arī – lēmums tiks pieņemts, un cauri?!
