«Pašvaldības nedrīkst izdot savas avīzes tieši tāpat kā ķirurgi nedrīkst būvēt līdzās operāciju zālei savu apbedīšanas biroju un zārku darbnīcu. Diemžēl pirmajā gadījumā pašvaldību politiķiem «pirms stāšanās darbā» neviens neliek zvērēt par ētikas un morāles normu ievērošanu. Turpretī ārstam ir Hipokrāta zvērests, kas palīdz saprast izdevīguma un godīguma biežo konfliktu. Tāpēc ķirurgi pie mums pagaidām nepiestrādā par zārciniekiem, lai gan daudzi no viņiem to praktiski varētu izdarīt,» par pašvaldības izdevumiem raksta asociētā profesore komunikācijas zinātnē Sandra Veinberga.
Un runa nebūt nav par mūsu (laikrakstu) un viņu (pašvaldību), bet gan par jūsu (lasītāju) interesēm. Nu, labi, protams, arī par mums, jo reģionālās avīzes nenoliedzami ietekmē tas, ka pašvaldības bez maksas dala savus izdevumus. Taču šausmīgākais – cilvēki par pašsaprotamu sāk uztvert to, ka viņiem tiek dalīta bezmaksas informācija, kas būtībā ir absolūta propaganda, ne sliktāka par Putina vēstījumiem Krievijā. Varbūt savādāka, jā, bet pamatā tikpat bīstama. Bīstama ne jau tāpēc, ka mēs uzzinām, cik jauki un sabiedrībai noderīgi projekti īstenoti pašvaldībās, un lieku reizi palūkojamies uz harizmātiskajiem vadoņiem glītās fotogrāfijās, bīstama – jo palīdz atrofēties mūsu domāšanai, ar nemainīgu regularitāti saņemot pozitīvas un slavinošas ziņas par domju darbu. Ne mazākās šaubu ēnas, ka vienu vai otru projektu varbūt varēja īstenot vēl labāk, ka pašvaldībās notiek arī sliktas lietas, jo pasaule nav feju brīnumzeme un tā vienkārši nemēdz būt, ka viss ir tikai labi un skaisti. Taču tieši kritiska domāšana mūsdienās, kad informācija sasniedz visas pasaules valstis dažu sekunžu laikā, ir vairāk kā nepieciešama. Nedrīkst pierast nedomāt.
