Darba laikā saņēmu no rotas virsseržanta īsziņu: «Kad vari, piezvani!» Protams, dienests Zemessardzē ir brīvprātīgs – kad vari, tad ej. Tomēr saproti, ka zvanīšanu tiešajam komandierim nevari atlikt uz nezin kādu pievakari. Atvieglojums bija, izdzirdot lādzīgā un vienmēr možā rotas virsseržanta teikto: «Kad vari, aizej uz štābu un paraksties! Tev piešķirta vecākā zemessarga pakāpe.»
Sevi pieskaitu pie tā sauktā «Ukrainas iesaukuma», kad 2014. gada sākumā pēc Krimas okupācijas Zemessardzē stājās vairāki simti bažīgi noskaņotu vīru un sievu. Neesmu karjerists, bet brīdi, kad man piešķirs vecākā zemessarga pakāpi, gaidīju. Zemessardzē nav padomju armijas miera laiku «ģedovščinas», kad tie, kas nodienējuši vairāk, bieži vien pazemoja jaunpienācējus. Tomēr domāju, ka zināmai cieņai pret tiem, kuri centīgi, vismaz nevainojami, nodienējuši zināmu laiku Zemessardzē, vajadzētu būt. Protams, neskati vīru no cepures. Taču svītriņas uz tava formas tērpa var vienā acumirklī otram pateikt priekšā, kāda varētu būt tava pieredze un spējas.
Atceros «zvaigžņu lietu» pār vieniem otriem uzplečiem atjaunotās valsts pirmajos gados, kad sevišķi jau Zemessardzē pat pusgada laikā padomju armijas rezerves seržants vai leitnants varēja kļūt par majoru, pulkvedi, vēlāk – ģenerāli. Tas nekas, ka militārie nopelni šo pakāpju piešķiršanai bija visai pieticīgi. Tiem, kuri palika apakšā, pakāpes gan nemainījās gadiem. Maz mūsu vidū ir vecāko zemessargu. Pat viens no Jelgavas bataljona dibinātājiem Aļģimants Burba tika atvaļināts kā ierindnieks.
Turpinot telefona sarunu, rotas virsseržants saminstinājās un sacīja: «Piedod, štābā sajaukuši numurus. Tev tā pakāpe vēl nav piešķirta. Bet es centīšos panākt, lai piešķir.»
Vēl dažos teikumos norunājām, ka darīsim visu, ko varēsim, kaut arī varbūt nejūtamies novērtēti.
