(Turpinājums)
«Tā ir,» sirmgalvis, apzinādamies, cik daudz skaudras patiesības ir Kristīnas sacītajā, skumji piekrita.
«Vai tu domā, ka tie viņu apturēs?» to sacīdama, viņa pacēla rokas augšup, tādējādi norādot uz kaut ko, kas atrodas virs viņiem. Virs melnā cauruma, kurā viņi ir iesprūduši vai, pareizāk sakot, iesprostoti un kļuvuši par ļauna nodoma, nežēlīgas sacensības un drūmas nolemtības nevainīgajiem upuriem. Vasīlijs mirkli klusēja, it kā prātodams, cik daudz atklāt gaišajai meitenei.
«Es izdarīju visu, ko spēju, lai viņiem palīdzētu,» viņš negribīgi atklāja.
«Kā? Ko tu ar to gribi pasacīt?» Kristīnas balss skanēja pārspīlēti un satraukti, taču, neņemdams to vērā, sirmgalvis atmeta ar roku un aizgriezās uz otru pusi, tādējādi skaidri liekot saprast, ka turpmākus paskaidrojumus nesniegs. Vismaz ne tagad. Vēl ne…
***
Vēra nepacietīgi gaidīja dakteri Milleru. Viņa nervozi ar nagiem skrāpēja krēsla roku balstu. Sieviete sēdēja psihologa kabinetā, slaidais augums, ērti ieslīdzis mīkstajā ādas krēslā, izstaroja pārliecību un apņēmību. Atšķirībā no citām reizēm šoreiz viņa bija uzlikusi mazliet spilgtāku grimu nekā parasti. Izteiksmīgi sarkanā lūpu krāsa glīti izcēlās uz gaišā ādas fona. Vēra piekārtoja vasarīgi gaišo bikškostīmu un atglauda tumšos matus. Nervozi ielūkojusies rokas pulkstenī, viņa jau sāka prātot, vai tikai nav sajaukusi pieņemšanas laikus. Taču nē, vizīte bija paredzēta tieši šodien, viņa sprieda un saberzēja sasvīdušās rokas. Bija pagājušas aptuveni piecpadsmit minūtes, kad beidzot dakteris Millers aizelsies parādījās kabineta durvīs.
«Piedodiet, Ventlija kundze, es nedaudz aizkavējos,» viņš sacīja, nomezdams dokumentu mapi uz rakstāmgalda, ātri paķēra piezīmju bloknotu un nosēdās pretī Vērai.
«Tas nekas, dakter,» sieviete nomierinoši sacīja, «Kavēties taču ir tik cilvēcīgi,» viņa piebilda.
Vēlreiz atvainojies, Millers veltīja tai pateicīgu smaidu un iesāka seansu: «Pastāstiet, kā jūs šodien jūtaties!» viņš mudināja.
Vēra mirkli apdomājās un pārliecināti sacīja: «Jūtos ļoti apņēmīga un gatava jaunam sākumam.»
Ārsts, acis nepacēlis no piezīmēm, kurās atzīmēja datumu un šīs dienas tēmas nosaukumu, cenzdamies radīt pēc iespējas ieinteresētāku toni balsī, sacīja: «Aha… Pastāstiet par to.»
«Esmu nolēmusi ieviest korekcijas savā dzīvē. Pārāk ilgi esmu dzīvojusi dīkstāvē. Gribu padarīt savu dzīvi mazliet vairāk par savu, nekā tā ir šobrīd.»
«Kā jūs to domājat – vairāk savu?» ārsta balss nu izklausījās pavisam ieinteresēti, un viņš cieši uzlūkoja sievieti sev pretim.
«Fiziski dzīve, kuru dzīvoju, ir mana, taču garīgi tā gluži nav…» Viņa, mirkli aizdomājusies, turpināja: «Redziet, man ir radusies tāda sajūta, ka fiziski es izdzīvoju dzīvi, taču garīgi tai neesmu piesaistīta. Tas ir apmēram tā, it kā es visu laiku ēstu ēdienu, kurš man patiesībā nemaz negaršo.»
«Aha, un kāpēc, jūsuprāt, tas ir noticis?» dakteris, pamanījis, ka klusums pēc Vēras sacītā ir ieildzis, nopietni vaicāja.
«Es ļoti labi apzinos, ka pati esmu izvēlējusies šādu dzīvi – būt labai sievai, būt apzinīgai mātei, un to es arī cenšos kārtīgi piepildīt, taču, pirmkārt, man šķiet, ka ar to man vairs nepietiek, un, otrkārt, man ir radusies sajūta, ka šīs abas lietas jau labu laiku vairs tikai bāzējās uz to otru – būt labai mātei,» Vēra domīgi sprieda.
«Paskaidrojiet, lūdzu, sīkāk,» dakteris pieklājīgi aicināja.
«Manas attiecības ar vīru jau ļoti sen vairs nav tādas, kādas tās bija iesākumā. No vienas puses, es ļoti labi saprotu, ka visiem laulātajiem pāriem iestājas rutīna, kas laika gaitā nograuž to zelta maliņu jūtām un sakāpinātajām emocijām, kuras tiek izdzīvotas attiecībās…»
Vēra atkal mirkli aizdomājās, nervozi pārkrustodama kājas, satraukti atglauda matus un domīgi turpināja: «Taču, no otras puses, es arī ļoti labi apzinos, ka divu cilvēku attiecības ir pašu rokās un, cik dziļi ļaut rutīnai iekosties tajās, ir tikai pašu ziņā. Sākumā es tajās dzīvoju ar pārliecību – neļaut rutīnai aprīt visu skaisto, ko mēs vēl neesam piedzīvojuši, bet tagad…» viņa ielūkojās ārstam acīs, «bet tagad man jau ir vienalga. Savā ziņā – es vairs neesmu laba sieva,» viņa drosmīgi atzina. «Izdarījusi izvēli būt par tādu, es nemanīju, kurā brīdī «būt labai sievai» saguma zem būt «labai mātei» smaguma. Vēl pirms dažiem mēnešiem es būtu skaļi saukusi, ka tā ir viņa vaina, ka es biju laba sieva un ka viņš tam uzspļāva virsū. Un, goda vārds, arī tagad es tā domāju, taču ne tas vairs ir galvenais,» viņa uzmeta mēmu skatienu Milleram un, redzējusi, ka vīrietis uzmanīgi klausās, apmierināti turpināja: «Kas attiecas uz viņa sānsoļiem, par tiem es, protams, esmu dusmīga, taču esmu sapratusi, ka lielā mērā tas, ko es jūtu par to, ir tikai aizvainojums. Milzīgs burbuļojošs aizvainojums, kas ik pa laikam kā dzirkstošs dzēriens izšaujas ārā no sakratītas pudeles, apšļācot visu, cik tālu vien iespēj. Reizēm tas aizšļācas pat tik tālu, ka es pati iztrūkstos no tā spēka,» Vēra mazliet uzsmaidīja ārstam.
«Vai gribat sacīt, ka jūsu laulība balstās tikai uz jūsu apņēmību būt labai mātei?» ārsts, uztvēris klientes smaidu, vaicāja.
«Tieši tā,» viņa gandrīz vai izkliedza, «tieši tā, es arī to domāju, tāpēc jau sacīju, ka nejūtos garīgi piesaistīta dzīvei, kuru dzīvoju, un ne tikai tāpēc, ka manī burbuļo aizvainojums.»
«Kas vēl jūsos burbuļo?» Millers, negribēdams aizlaist emocionālo vilni, uz kura šobrīd atradās Vēra, turpināja izjautāšanu.
(Turpinājums sekos)
