Ozolnieku koris «Līga» Vilhelma Vācieša vadībā koru skatē nopelna otro augstāko punktu summu.
Jelgavas apriņķa skatē šajā pavasarī startēja 15 koru, no tiem visplašāk – ar 11 kolektīviem – bija pārstāvēta jaukto koru grupa. Dažādu iemeslu dēļ Jelgavas Valsts ģimnāzijas zālē nedzirdēja vismaz mūsu reģiona mērogā prominentos mājinieku «Skalus» un Jelgavas pašvaldības iestādes «Kultūra» «Zemgali», tomēr netrūka ne pilsētnieku «Mītavas», ne Jelgavas novada «Sidrabes», ne citu koru, kurus esam raduši redzēt punktu tabulu augšdaļā. Šoreiz sausie skaitļi liecina, ka visai negaidīti (tūlīt aiz Jelgavas novada senioru kora «Gaisma», kam tomēr nedaudz citi mērķi un uzdevumi un 45 punkti) visaugstāko vērtējumu – 43,67 punktus – guvis Ozolnieku novada jauktais koris «Līga». Visu cieņu daudzkārt slavētās «Gaismas» vadītājām Zitai Kurševai un Guntai Paškovskai, bet uzmanību piesaistīja Ozolnieku kora diriģenta gandrīz vai nepieklājīgi jauneklīgais izskats. Vizuālais iespaids nepievīla – «Līgu» diriģē 21 gadu vecais Vilhelms Vācietis.
– Ņemot vērā šo faktu, likumsakarīgi vienkāršs ir pirmais jautājums, patapināts no kādreiz ļoti populāras Raimonda Paula dziesmas, – «kur viņš mācās un kad beigs»?
Latvijas Mūzikas akadēmijā studēju kordiriģēšanu pie Māra Sirmā. Rit otrais studiju gads, bet sāku pie profesora Jāņa Lindenberga, kurš diemžēl pēc mana pirmā mācību pusgada devās citos dziesmu plašumos… Tad arī pārgāju pie Māra Sirmā, kurš man kā kora «Kamēr» kādreizējam dziedātājam nebija svešs. Man Māra mākslinieciskais piedāvājums vienmēr licies ļoti augstvērtīgs, un, šķiet, arī domu lidojums parasti ir stipri līdzīgs. Kad klausos skaņdarbus viņa interpretācijā, sajūta ir tāda, ka tāpat to darītu arī es. Protams, apzinos, ka tagad es viņam varētu tikai kaut kur «pie kājām stāvēt». Pēc otrā kursa sekos vēl nākamais un aiznākamais gads, tā ka ir ko darīt un ir ko mācīties.
Pirms tam mācījos Rīgas Doma kora skolā, veselus 13 gadus, no 1. klases līdz pat vidusskolai ieskaitot. Tur mans tiešais skolotājs bija Valdis Bernhofs. Tas ceļš līdz šim gājis bez kādas aizķeršanās – kā 8. klasē Domskolā sajutu, ka diriģēšana ir mans lauciņš, tā diezgan mērķtiecīgi, bez īpašas minstināšanās, esmu pa to gājis. Gan Domskolā, gan Mūzikas akadēmijā uzreiz izvēlējos diriģēšanu. Pēc tam laiks rādīs, vēl jau līdz beigšanai palicis divarpus gadu. Pa šo laiku viss kaut kas var mainīties – gan domās, gan iespējās. Pašlaik galvenais ir bakalaura studijas, un katra nodarbība pie tādas personības kā Māris Sirmais dod ko jaunu un paplašina redzesloku. Reizēm tās var būt pat pašsaprotamas lietas, bet veids, kā tas tiek pasniegts, acīmredzamo pavērš no citas puses.
– Ja jau 13 gados tavi nodomi nemainījās, vai tad pastāv iespēja, ka kaut kas varētu mainīties tagad?
Ja pamatskolā ir skaidrs, ka nākamais posms būs vidusskola, vidusskolā – augstskola un bakalaura grāds, tad tālāk jau izvēle vairs nav tik viennozīmīga – var tiekties gan pēc maģistra grāda, gan atmest tālākām mācībām ar roku un pievērsties tikai praktiskam darbam, gan izvēlēties bakalaura studijas nedaudz citā jomā.
– Piemēram, apgūt vijoles spēli?
Nē, vijoli vai oboju man labāk rokā nedot. (Šķietami nevainīgais jautājums dod iemeslu manam sarunu biedram pamatīgi izsmieties – red.) Lai gan blokflautu esmu spēlējis pirms padsmit gadiem, tomēr ar mūzikas instrumentiem esmu vairāk uz Jūs. Izņēmums ir klavieres, kas noteiktā līmenī jāmāk katram mūziķim.
– Cik ilgi sabiji korī «Kamēr»?
Divas sezonas, un tas sanāca pēdējais Māra Sirmā gads, tad vadību pārņēma Jānis Liepiņš. Man tas bija vidusskolas trešais un ceturtais kurss. Kāpēc tik maz – var jautāt. Es vienmēr esmu bijis diezgan paškritisks, bet «Kamēr» man kalpojis kā tāds etalons, un esmu ilgi šaubījies – deru vai nederu, vai esmu pietiekami spējīgs, lai tiktu sava sapņu kora pamatsastāvā. Jo «Kamēr» atlase ir diezgan skarba, faktiski atlases (daudzskaitlī), jo starp pamata 40–50 dziedātājiem tās notiek vai pirms katra pasākuma. Uz lieliem un nopietniem projektiem pirms tam šķietami stabili dziedātāji var ļoti vienkārši palikt arī «aiz strīpas».
– Bet tev kā Doma kora skolas audzēknim taču nebūtu iemesla bažīties?
It kā jā, tāpēc arī saņēmos tikai vidusskolas laikā. Tiku sastāvā, un diezgan daudz kopā ar kori izbraukāju. Vinnējām Eiropas koru «Grand Prix», spilgts notikums ar neaizmirstamām emocijām. Tas lieliski parāda arī vadītāja attieksmi un spēju «savākt» gan sevi, gan dziedātājus, pat ne mākslinieciskā ziņā vien.
– Tātad tev izdevās padziedāt pie abiem «Kamēr» diriģentiem?
Tieši tā, un, kad notika diriģentu maiņa, korim tas bija milzīgs trieciens. Man pat šķiet, ka tajā brīdī neviens to neparedzēja. Bija jau izplānots, ka vasarā brauksim uz vienu no tā saucamajiem TOP 6 konkursiem Eiropā, un viss liecināja, ka uz to pusi arī virzāmies. Un pēkšņi kaut kad maijā pirms došanās uz koncertu Talsos Māris atnāk uz mēģinājumu un pasaka – «es eju prom».
Un tas Talsu koncerts jeb ikgadējais pasākums Tiguļkalnā sanāca vienkārši unikāls. Visi stāv uz estrādes, dzied un raud, līdz apraudājās arī diriģents. Klausītāji, kas par Māra promiešanas faktu nekā nezināja, nesaprata, kā viens koris var dziedāt tik emocionāli. Bet tas taču bija mūsu pēdējais koncerts kopā ar Māri…
– Tad varbūt diriģentu maiņa bija iemesls tavai aiziešanai no «Kamēr»?
Tā gluži nevar teikt, lai gan katrs diriģents ir citāds. Sagadījās tā, ka man piedāvāja darbu Rīgas Latviešu biedrības korī «Austrums» – par diriģenta Ārija Šķepasta kormeistaru. Divos tā saucamajos topkolektīvos, kam bieži vien sakrīt pasākumi, reizē strādāt grūti. Turklāt tajā gadā bija jābeidz Rīgas Doma kora skola, un nespēju visu savienot – par kaut ko vajadzēja izšķirties. Bija arī nobriedis laiks sākt pašam strādāt.
– No «Kamēr» tātad aizgāji «Austruma» dēļ, bet kā nonāci Ozolniekos pie «Līgas»?
Man zvanīja Gints Ceplenieks, kurš ir arī Doma kora skolas Diriģēšanas nodaļas vadītājs. Viņam savukārt bija zvanījis Ints Teterovskis, kurš tolaik vēl bija Jelgavas koru apriņķa virsdiriģents, un jautājis, ko var ieteikt Ozolnieku korim, no kura sezonas vidū bija aizgājusi iepriekšējā diriģente Inta Zakenfelde.
Atzīšos, tas bija pirmais gadījums, kad man piedāvāja vadīt pašam savu kolektīvu. Bija arī pārdomu brīdis, bet drīz vien kādā Vecrīgas kafejnīcā Ritai Baronai, Ozolnieku tautas nama vadītājai, teicu jā (kora nozīmē, protams). Tas bija tieši pirms diviem gadiem.
– Būt diriģentam vai kormeistaram tomēr ir atšķirīgas lietas?
Protams. Kormeistara loma ir nenovērtējama, un daudzreiz viņam nākas paveikt lauvas tiesu visa tā saucamā melnā darba, tomēr galvenā atbildība vienalga tiek prasīta no diriģenta – pēc tam viņš var strostēt savu kormeistaru. Tomēr labā korī abiem jāsader kā cimdam ar roku. «Līgas» gadījumā kormeistars, kurš paveic gandrīz vai lielāko daļu darba, ir Inese Stupele. Bet slava tiek man. (Smejas.)
Re, ievēroju arī tabulā ar koru skates rezultātiem – visiem koriem minēts tikai mākslinieciskais vadītājs jeb diriģents. Izņemot kori «Vilce», kur pierakstīti gan Pēteris, gan Kristiāna Vaickovski.
– Tas jau tāds ģimenes vadīts koris, kur grūti izšķirt galveno. Inese Stupele jau bija «Līgas» kormeistare vai atnāca uz Ozolniekiem kopā ar tevi?
Nē, mēs sākām kopā un arī esam dzīvesdraugi, tāpat kā Vaickovski.
– Diez vai to var rakstīt, jo paredzu, ka šī atbilde varētu atbaidīt daudzas potenciālās kora «Līga» dziedātājas un klausītājas.
Tā kā mūsu korī 35 dziedātāju vidū ir tikai septiņu vīru balsis, man pašreiz šis jautājums nav tik aktuāls. Grēks gan būtu sūdzēties, jo vīri mums pagadījušies ļoti brangi dziedātāji.
– Ja jau nedaudz esam novirzījušies no gluži nopietnām lietām, atļaušos pajautāt par tavu ne visai ordināro vārda un uzvārda salikumu – Vilhelms Vācietis. Skan taču pavisam citādi nekā, piemēram, Jānis Liepiņš. Esi kāds slavenā Vācieša radinieks?
Tik tiešām esmu gan. Taču ne dzejnieka Ojāra Vācieša, kā varbūt daudzi iedomājas, bet kāda cita slavena Vācieša. Esmu pulkveža Jukuma Vācieša, 5. Zemgales latviešu strēlnieku bataljona komandiera, mazmazmazdēls vai kā nu tur sanāk. Patiesībā esmu Vilhelms Georgs, mana māsa – Elizabete Anna, brālis – Eduards, mums ģimenē katram tādi karaliski vārdi.
– Vārds karalisks un radu rakstos karavadonis. Bet ar visu to ne pēc gadiem, ne izskata nelīdzinies bargam vīram. Kā tevi uzņem (klausa) koristi?
Tas tiesa – ja parēķinātu koristu vidējo vecumu, lielākā daļa varētu būt manas mammas un tēti. Grūti jau pašam spriest, no malas tas noteikti labāk jūtams, bet es tomēr cenšos nākt ar savu skatījumu, kā to vīziju redzu.
Kad ieejam mēģinājumu procesā, šķiet, neviens vairs otram gadus neskaita, un ceru, ka dziedātāji man uzticas. Svarīgi ir tas, kā un ko tu pasniedz. Galvenais – nākt ar savu pārliecību. Varbūt pieredzējušam dziedātājam kāds svaigums pat nāk par labu. Un galu galā rādītājs jau ir kaut vai tas vien, ka dziedātāji nāk gan uz mēģinājumiem, gan koncertiem, neviens jau par varītēm viņus nespiež to darīt.
