Imants Stepanovs uzskata, ka darbs Rietumos daudziem čigāniem cēlis pašcieņu.
Bērzu birzī dzied lakstīgalas, kāda vecāka sieva no tuvējā meža velk ratiņus ar kritalām, bet viņas vienaudze pieturā gaida autobusu, kura kustības saraksts ir visai īss. Tāda izskatās apkārtne mājai Liepājas ielas galā. Tur bērnībā audzis un arī tagad kopā ar savu ģimeni dzīvo pusmūža vīrs, pēc tautības čigāns, Imants Stepanovs. Viņa dzīvošana Liepājas ielā gan ir diezgan nosacīta. Mājās ir tikai viņš un sešgadīgais mazdēls Mareks. Pārējie ģimenes un dzimtas locekļi aizbraukuši uz Angliju, kur ir darbs. Bet īstās mājas vēl aizvien ir šeit. «Te ir labākā vietā Jelgavā. Ne dzērāju, ne huligānu, labi kaimiņi – visus zinu, kā sauc,» Imants Stepanovs raksturo savu dzīvesvietu. Imanta tēvs šo māju ir būvējis, no turienes kājām pāri dzelzceļam gājis uz 1. vidusskolu, kas tolaik bija Egas ielā (tagad šajā ēkā atrodas 2. pamatskola). Imantam labā atmiņā palikusi klases audzinātāja Rita Brinkus. Vairāk par astoņām klasēm viņš gan tur nav mācījies. Spēlējis bungas un ģitāru orķestrī, kā arī tirgojies, kas čigāniem visos laikos veicies labi.
1983. gadā Imants uz diviem gadiem iesaukts padomju laikā obligātajā karadienestā. «Paldies Dievam, nebija jākaro,» pārcilājot jaunības atmiņas, viņš piebilst. Toreiz Imants Krievijā, Uļjanovskā pie Volgas, apsargājis cietumniekus. Tur bijis vienīgais čigāns un ieredzēts labi. «Padomju laikos čigāni dzīvoja diezgan turīgi. Pelnīja naudu, tirgojoties Krievijā, un tērēja to Latvijā, kas ir ļoti svarīgi,» uzsver Imants. «Protams, tirgoties ne katram ir dots. Bet, ja es pārdodu jaunu kreklu no veikala un tikai eiro pielieku klāt, vai tad tas ir slikti! Cilvēkiem es neuzbāžos. Ja viņš pasaka – nē, tas aiziet savu ceļu,» uzskatus par tirgošanos klāsta Imants Stepanovs.
«Kas pazaudēja naudu?»
Deviņdesmitajos dzīve strauji mainījās. No atjaunotās Latvijas valsts braukt tirgoties uz Krieviju kļuva neizdevīgi – maksā par vīzām, precēm noteikti muitas ierobežojumi. Pret ielu tirgotājiem vairāk vērsās policija. Imants atzīst – krīzes situācijā vairāk radās čigāni, kas zaga, «darīja kaunu pārējiem». Taču viņa ģimene un vēl daudzi tautieši atrada iespējas strādāt Anglijā. Darbs pie konveijera ir četras piecas dienas nedēļā no pieciem rītā līdz pieciem pēcpusdienā, samaksa – no 250 līdz pat trīssimt angļu mārciņām nedēļā. Fabrikā čigāniem neprasīja, vai viņi māk tirgoties. Tikai jāzina angļu valoda. Jelgavā 1. vidusskolā Imants mācījās vācu valodu. «Ja esi spiests, tu izdarīsi pilnīgi visu savā labā, un čigāni ir apķērīga tauta,» saka Imants. Angļu valodas kursos viņš nav gājis, bet tā vajadzīgajā līmenī ir apgūta. Arī mazdēls Mareks blakus istabā skatās multiplikācijas filmu, kas ieskaņota angļu valodā. Citādi darbam Anglijas fabrikā nekādu papildu prasību nebija. «Tur neskatās, vai tu esi čigāns, melns, balts vai zils, ka tik normāls cilvēks!» saka Imants Stepanovs.
Vērtējot piecpadsmit Anglijā nostrādātos gadus, Imants domā – tie nākuši par labu paša un viņa tautiešu pašapziņai. «Ja pie mums uz ielas būs nokritis viens eiro, pēc divām sekundēm to tur vairs neatrast. Bet, ja Anglijā būs nokrituši zemē desmit eiro, godīgs cilvēks pacels to augšā un prasīs: «O, kas to pazaudēja?»,» savu pieredzi klāsta Imants.
Atkal Liepājas ielas mājā
Anglijā strādājot, ģimene iekrāja naudu un pirms pieciem gadiem atpirka māju Liepājas ielā, kur Imants uzaudzis. Deviņdesmitajos gados, kad bija nomirusi māte, ģimene šo īpašumu pārdeva. Taču pircējam, kādam rīdziniekam, kas tur iemitināja savus vecākus, kad tie aizgāja aizsaulē, māja kļuva lieka. Tā stāvēja tukša. «Kaut pēdējo reizi bijām runājuši pirms astoņpadsmit gadiem, mājas pircējs mani pēc balss pazina,» stāsta Imants. Tā pirms pieciem gadiem viņam izdevies māju atgūt.
«Nu, protams, kur mēs bez Latvijas!» saka Imants, pamatojot savu dzīvošanu ar vienu kāju tur un otru šeit. Viņš labprāt nekur prom no Jelgavas nebrauktu, ja vien te varētu atrast darbu. Taču ar visu Anglijas darba pieredzi, darbinieki ar pamatskolas izglītību, turklāt čigāni, viņaprāt, nekur nav pieprasīti. Imants labprāt savos piecdesmit divos gados mācītos kādu arodu, un algā viņam nevajadzētu tūkstošus, ja vien tiešām būtu darbs dzimtenē.
Par Starptautisko čigānu dienu, kas domāta, lai aktualizētu čigānu sociālo atstumtību, Imants neko nebija dzirdējis. Laikrakstus un interneta portālus lasa reti, informāciju vairāk saņem no draugiem un paziņām. Tur arī izplatījusies vēsts, ka vēlēšanās jābalso par Lembergu. «Es gribētu, lai viņš būtu ne tikai Ventspils mērs, bet mūsu valsts prezidents. Viņš ir atklāts, brīvs. Ventspilī čigāni dzīvo labāk – tas ir bez vārda runas! Tur cilvēkus ciena. Čigāniem tur ir sava skola (ir atvērtas čigānu klases Ventspils vakarskolā – red.),» saka Imants Stepanovs. To, ka līdz šim Aivars Lembergs nav pretendējis ne uz premjera, ne Valsts prezidenta amatu, viņš medijos nav pamanījis.
Jaunie paši grib precēties
Pēdējā laikā Latvijā bijušas diskusijas par čigānu vēlmi dzīvot pat atsevišķos ciematos, ko varētu izbūvēt vairākās pilsētās. Reālajā dzīvē virsroku tomēr gūst integrācijas idejas, kas Imantu kā mazas tautas pārstāvi uztrauc. Viņš ir par to, lai tiek saglabātas sirdij mīļās čigāniskās tradīcijas un tās ievērotu paaudžu paaudzēs. «Tagad vairs jaunieši neturas pie veciem likumiem. Čatojas, čatojas viens ar otru internetā, beigās pasaka: «O, es gribu precēties! Es precos!» Un nav tā, ka precas ar savu tautieti. Ja agrāk Latvijā precējās ar sveštautieti – latvieti vai krievu –, tu varēji tikt apsmiets. Tagad tā vairs nav. Ja mēs neturēsimies pie likumiem, tad nekā nebūs, izklīdīsim,» nobažījies saka Imants. Pats viņš savu sievu Vinetu, ar kuru kopā ir trīsdesmit gadu, iemīlēja no pirmā acu skatiena 1986. gada 12. martā, sava tēva dzimšanas dienā. «Kāds pazīstams cilvēks iznāca no cietuma un Tukumā uztaisīja ļoti labu galdu. Mūsu ģimeni pasauca ciemos. Tur es arī ieraudzīju Vinetu,» atklāj Imants. «Čigāniem puisis ar meiteni tā nedraudzējas. Ja tev tas cilvēks patīk, tad precies,» saka pusmūža vīrs. Tajā vakarā gan viņš, gan Vineta lūguši atļauju vecākiem un, kad tie piekrituši, saderinājušies. Vineta, kamēr viņš bijis armijā, viesojusies Jelgavā, Liepājas ielā, pie viņa vecākiem, skatījusi sava nākamā vīra fotogrāfijas.
Trīsdesmit laulības gados izaudzināti trīs bērni. Abi vecākie – Aigars un Sandra – ir precējušies, katram ir pa diviem Imanta un Vinetas mazbērniem. Vecākie bērni vismaz dažus mēnešus gadā dzīvo Jelgavā, pieskata māju. Pastarītei Diānai, kas uz Angliju aizbrauca trīs gadu vecumā, Jelgavā gan nepatīk. Cilvēki neesot smaidīgi, kaut kā dīvaini plītī deg uguns, arī latviešu valoda nav īsti saprotama. Anglijā Diāna pabeigusi koledžu, mācījusies par grāmatvedi.
Imants domā, ka Anglijā dzīve tomēr nav īsti droša. Daudz citu ticību cilvēku, kuri īsti izprotami nav. Bībeli viņš lasa latviešu valodā un tā pa īstam no sirds var izrunāties tikai ar tautas brāļiem Latvijā, kur čigānu valoda ir savdabīga. Uz jautājumu, vai viņu saukt par čigānu vai romu, Imants atbild, ka tas nav viņam būtiski.
Lielākajam atstumtības riskam pakļautie
Romu jeb čigānu kopiena ir visvairāk sociālās atstumtības riskam pakļautā etniskā grupa, kurai ir viszemākais izglītības līmenis un legāli nodarbināto skaits. Izglītības trūkums liedz romiem konkurēt darba tirgū, bet bezdarbs bieži vien ir šķērslis, lai iegūtu kvalitatīvu izglītību. 2012. gadā veiktā «Eirobarometra» pētījuma dati par diskrimināciju liecina, ka 54 procenti Latvijas iedzīvotāju piekrīt, ka sabiedrībai būtu ieguvums no efektīvākas romu integrācijas. Taču 26 procenti Latvijas pilsoņu uzskata par nepieņemamu, ja viņu bērnu skolasbiedri būtu čigāni bērni.
Romi dzīvo Latvijas teritorijā no 16. gadsimta. 2011. gadā Latvijā dzīvoja 6489 romi, kas ir 0,3 procenti valsts iedzīvotāju. 93 procenti romu ir Latvijas pilsoņi.
No Kultūras ministrijas materiāliem
