Sabiedrībā valda atšķirīgi uzskati par medniekiem. Vieni medības uzskata par vardarbības izpausmi, bet citi medniekos saredz gluži vai dabas glābējus, kuri regulē dabas procesus, un ir pateicīgi viņiem par centieniem ierobežot Āfrikas cūku mēra izplatību.
Sabiedrībā valda dažādi uzskati
Latvijas valsts mežzinātnes institūta «Silava» pētnieks un Latvijas Mednieku savienības valdes priekšsēdētājs Jānis Baumanis savā pētījumā par medībām uzsver, ka «nemednieku» Latvijā ir vairāk nekā mednieku un ir svarīgi sabiedrībā radīt pareizu un objektīvu priekšstatu par medībām un mednieku lomu.
Senākie fakti, kas liecina par to, ka mūsu senči ir nodarbojušies ar medībām, saglabājušies no 400–450 tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras Tamaņas pussalā, bet Latvijā – deviņus līdz 10 tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Kopš medību pirmsākumiem medību mērķi ir mainījušies, un mūsdienu medību definīcija skaidro, ka medības ir apzināta un mērķtiecīga zināmas daļas savvaļas zīdītāju un putnu sugu vajāšana, kas orientēta uz nogalināšanu, kā arī izdzīvošanas iespējas nodrošināšana un resursu atjaunošanas centieni.
J.Baumanis uzsver, ka par medībām valda dažādi viedokļi. Medības tiek uzskatītas gan par vaļasprieku un izklaidi, gan par sportu, gan veidu, kā nodrošināt iztiku, darbu, aktīvu un veselīgu brīvā laika pavadīšanu. Tāpat medības tiek uzskatītas par veidu, kā atjaunot cilvēka izjaukto līdzsvaru dabā. Bet ir cilvēki, kuri medības uzlūko par psihisku novirzi un vardarbības izpausmi. Nereti cilvēki aizdomājas par dažādām medību nozīmēm, bet aizmirst vienu no galvenajām un būtiskākajām – dabas procesu regulēšanu. J.Baumanis uzsver, ka tieši dažādo stereotipu dēļ ir jāmāk paskaidrot sabiedrībai, kas tad īsti ir medības, jo aizvien vairāk cilvēku nav saprotamas medības un tās tiek pat uzskatītas par neētiskām. «Neviens cits kā tieši mednieki tik ļoti nav ieinteresēti dzīvnieku populācijas saglabāšanā, jo mums pašiem gribas medīt arī nākotnē. Medības ir cilvēkam raksturīga nodarbe un nevajag cilvēku salīdzināt ar plēsīgu vilku mežā. Medības ir kas vairāk kā tikai šaušana, tā ir arī saimniecība,» pauž J.Baumanis.
Absurdi apgalvojumi
Medību saimniecība ir dabas resursu apsaimniekošanas sistēma, kas vienlaikus ar medību produkcijas ieguvi nodrošina šo resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu, kas nozīmē medījamo dzīvnieku populācijas un apdzīvotās vides un ar to saistīto dabas resursu apsaimniekošanu ar mērķi saglabāt medību resursu bioloģisko daudzveidību un atjaunošanās spēju, nodrošinot medību resursus nākamajām paaudzēm, kā arī veicināt medījamo dzīvnieku aizsardzību, ņemot vērā saimnieciskās, sociālās un vides intereses un neapdraudot dabas aizsardzības pasākumu īstenošanu medījamo dzīvnieku sugu izplatības teritorijā.
«Sabiedrībā trūkst izpratnes par dabu, un šā iemesla dēļ arī skolās ir dzirdēti dažādi absurdi apgalvojumi, piemēram, ka stirna briedim esot sieva. Šādi pieņēmumi ir absurdi, un cilvēki ir jāizglīto vairāk. Valda trīs lieli mīti, kas iepriekšējos gadsimtos bija pieņemts kā reāli fakti, kā palielināt medījamo dzīvnieku skaitu, – nedrīkst cirst mežus, jāsaudzē nepieaugušie dzīvnieki, kā arī jāapkaro plēsēji. Tā nebūt nav. Plēsēju pieaugumu vairo tas, ja netiek regulēts citu dzīvnieku skaits. Neviens plēsējs nevar pastāvēt bez medījuma, un, jo vairāk tā ir, jo vairāk sarodas plēsēju,» skaidro J.Baumanis, piebilstot, ka sabiedrība jāizglīto par medību procesiem un to, kā dabā notiek mijiedarbība. Iznīcinot plēsējus un neregulējot citu dzīvnieku skaitu, situācija netiks atrisināta. Speciālists uzsver, ka šādas izpratnes nereti trūkst tiem, kuri nepārzina medību nozīmi, un tieši šie cilvēki visvairāk mēdz paust negatīvu attieksmi pret medībām. Neizprotot medību nozīmi, var viegli tās nosodīt, jo uz visu procesu cilvēki skatās bez vispārīgākas pieejas. «Tā vietā, lai satrauktos par to, ka nebūs ko medīt, mani vairāk satrauca iespējamība, ka nebūs kas medī. Ja mēs neinformēsim jaunatni, mednieku var palikt aizvien mazāk, jo arī cilvēku laukos paliek aizvien mazāk,» teic J.Baumanis.
Rada sliktu priekšstatu
Viņš arī pauž pārliecību, ka, visticamāk, medniekiem neizdosies savā pusē pārvilināt medību pretiniekus, bet tajā pašā laikā ar izglītošanu var panākt, ka neitrāli noskaņotie nekļūst par pretiniekiem. Būtiska esot arī pašu mednieku rīcība – kā sabiedrībai skaidro savu darbību un kādas fotogrāfijas no medību procesa tiek publicētas interneta vidē. «Ir mednieki, kuri rada sliktu priekšstatu par medībām, liekot bildes, kurās viņi pozē ar beigtu dzīvnieku un varbūt pat alkohola pudeli blakus,» pauž J.Baumanis, piebilstot, ka sliktākajā gadījumā šādi attēli var atrasties privātajos albumos mājās, taču ne interneta vidē. Tomēr, ja cilvēks izlemj publiskot foto ar nomedītu dzīvnieku, vēlams nedaudz vairāk pacensties un blakus foto pievienot arī izglītojošu informāciju par to, kā attiecīgas sugas dzīvnieku nomedīšana regulē procesus dabā. J.Baumanis uzsver, ka medniekiem ir ļoti jāizvērtē, kādu informāciju par medībām viņi publisko, atgādinot, ka viena karote darvas var sabojāt visu medus podu.
Latvija ar žogiem būs sadalīta
Medību speciālists uzsver, ka mūsdienu Eiropā no izdzīvošanas un iztikas nodrošināšanas veida medības ir kļuvušas par savvaļas sugu populāciju regulēšanu jeb apsaimniekošanu. «Mēs nemedījam, lai nogalinātu vairāk un efektīvāk, bet gan tāpēc, lai regulētu dabas procesus. Ceru, ka mēs tā arī skatīsimies uz medībām un arī nākotnē neizsīks mednieku skaits, bet radīsies aizvien vairāk izpratnes par to, kāda loma dabas procesos ir mums, medniekiem,» pauž J.Baumanis.
Mednieku uzdevums ir arī vērtēt citu nozaru darbības ietekmi uz dabas procesiem. Piemēram, Latvijā līdz ar autoceļu rekonstrukciju vai jaunu būvniecību tiek ieviests jauns standarts mežainos apvidos abās pusēs šosejai izbūvēt žogus, lai novērstu meža dzīvnieku nonākšanu uz šosejas. Tas ir būtiski no satiksmes drošības viedokļa, tajā pašā laikā negatīvi ietekmē dzīvniekus, sevišķi tos, kuri migrē lielos attālumos, tādēļ līdz ar žogiem jāizbūvē arī tuneļi vai cita veida pārejas, kas ļautu migrējošajiem dzīvniekiem šķērsot šo viņiem mākslīgi radīto šķērsli. «Tas ir svarīgi arī alņiem un vilkiem, kuri mēro lielus attālumus. To var neizjust Vidzemes pusē, jo tajos mežos dzīvnieki ienāks arī no Krievijas un Igaunijas, bet to krasi izjutīs Kurzemē. Sadalot Latviju ar šādiem žogiem, negatīvos rezultātus varēs just jau pēc vairākiem gadiem. Bez dzīvnieku pārejām šādus žogus nedrīkst veidot,» skaidro J.Baumanis.
Cūku mēris – sāpīga tēma
Būtisks mednieku nopelns ir arī Āfrikas cūku mēra ierobežošanā Latvijas teritorijā. Pirmo cūku mēra gadījumu Latvijā konstatēja 2014. gada jūnijā Dagdas novada Ķepovas pagatā pie robežas ar Baltkrieviju. Līdz 2014. gada beigām Āfrikas cūku mēri konstatēja 217 meža cūkām, no kurām 176 tika atrastas jau mirušas, bet 41 nomedīja. Iznīcinātas tika arī 564 mājas cūkas. Savukārt pērn līdz aprīlim Āfrikas cūku mēri konstatēja 126 meža cūkām (144 atrastas mirušas, bet 12 nomedītas).
Latvijas Mednieku asociācijas valdes priekšsēdētājs Haralds Barviks uzsver, ka cūku mēris ir ļoti sāpīga tēma. «Šī sērga aizsākās 2007. gadā Gruzijā. Tur tika ievesta inficēta cūkgaļa no Āfrikas, un tā nu šo gadu laikā mēris nonācis arī līdz mums. Sākotnēji tas skāra mājas cūkas, bet līdz meža cūkām nonāca diezgan cūcīgā veidā. Cilvēki meta mežā cūku paliekas, kā dēļ infekcija izplatījās arī starp meža cūkām,» teic H.Barviks.
Latvijā pamatā šīs slimības pārnēsātājs ir meža cūkas, un reālākais veids, kā ierobežot šo slimību, ir samazināt meža cūku skaitu. Ja cūku mēri neizdosies ierobežot, kas, visticamāk, arī sagaidāms, infekcija izplatīsies tālāk uz Kurzemi, kur meža cūku blīvums ir daudz lielāks, līdz ar ko sagaidāmais upuru skaits šai populācijai būs ļoti liels. «Lielākais drauds ir tas, ka cūku mēris atnāks nevis no Vidzemes pāri Daugavai, bet gan tas, ka šis mēris Kurzemē nokļūs no Lietuvas, kur tas ir krasi izplatījies,» uzsver H.Barviks. Latvijā un Igaunijā meža cūku mēra uzskaite iet raitāk, taču problēmas sagādā Lietuva, kur nereti slimās un mirušās meža cūkas tika vienkārši noraktas vai sadedzinātas, neveicot precīzu uzskaiti.
