“Sapnis
par skolotājas darbu aizsākās jau piecu gadu vecumā. Tolaik gan
mācīju tikai lelles,” stāsta skolotāja Anna Švītiņa. Elejas
vidusskolā viņa strādā jau 30 gadu, sākotnēji par ķīmijas un
bioloģijas skolotāju, vēlāk sākusi mācīt arī angļu valodu.
Pati sevi viņa raksturo kā bērnu barvedi jau kopš agras
bērnības.
No
Nautrēniem līdz Elejai
Līdz
karjerai Elejas vidusskolā nācies iet gana tālu ceļu. Viņa
mācījusies Rēzeknes novada Nautrēnu vidusskolā un vēlāk
Daugavpils Universitātē. “Es vēlējos mācīt ķīmiju, un
vienīgā vieta Latvijā, kur man piedāvāja ķīmiķa darbu bija
Elejas vidusskola,” stāsta Anna Švītiņa. Pēc specialitātes
viņa ir ķīmijas un bioloģijas skolotāja, bet “lielā
mīlestība” vienmēr bijusi tieši ķīmija. Tomēr pedagoga darbs
nav vienīgais, kas izmēģināts. “Es pamēģināju uz pusslodzi
arī citus darbiņus. Intereses pēc, kā saka – lai paskatītos,
kas aizkaram otrā pusē. Visu laiku pavadot vienā darbā, rodas
sajūta, ka tas ir ļoti labi, un gribas redzēt, varbūt kaut kur
citur nav tik labi. Gribas sev un pasaulei pierādīt, ka es taču
kaut ko citu arī varu,” tā skolotāja Anna. Viens no darbiem, kas
izmēģināts, bija laikrakstā “Zemgales Ziņas”, – viņa
redakcijā gadu strādājusi par ārštata korespondenti. Lai arī
redaktore aicināja pieņemt amatu kā pilnas slodzes darbiniekam,
skolotājas karjera bijusi tuvāka. “No skolas es nekad neesmu
aizgājusi, pat prātā nav nācis,” saka pedagoģe.
Visu
rakstu lasiet 29. augusta “Zemgales Ziņās”
Foto:
no Annas Švītiņas albuma
