Šoziem apritēs desmit gadu, kopš Jelgavas slimnīcas
Intensīvās terapijas un anestezioloģijas nodaļā sāka strādāt medmāsa Marta
Magarita. Patiesībā Jelgavas slimnīcas durvis viņa vērusi jau bērnībā. Te
Martas ģimene strādā jau trešajā paaudzē. Proti, vēl vecajā slimnīcā (tagad
Pulkveža Oskara Kalpaka ielā) strādāja viņas vecmāmiņa Austra un vectēvs Jānis
Šķilti. Vecmāmiņa bija saimniecības māsa, bet vectēvs – galdnieks. Jelgavas
slimnīcā vēl aizvien strādā Martas mamma Aelita Magarita. Tagad abas ar meitu
viņas ir reanimācijas nodaļas māsas.
Pievelk
stresa izaicinājums
Marta atceras, ka, pabeidzot Jelgavas 2. vidusskolu, nav īsti
zinājusi, kurp iet mācīties tālāk. Un tad mamma klusi teikusi: “Iesim abas uz
Bulduriem!” Tur atrodas Latvijas Universitātes Paula Stradiņa Medicīnas
koledža, kur mācās medmāsas, ārsta palīgi un citi aprūpes speciālisti. Turklāt
dažās programmās ir iespēja apvienot studijas ar darbu. Tas bija svarīgi
mammai, kas tajā laikā strādāja slimnīcā par sanitāri. Marta teic, ka Medicīnas
koledžā ātri vien sapratusi, ka tieši šī ir viņas īstā profesija. Mediķe
atzīst, ka šajā sajūtā sava nozīme ir tam, ka slimnīca viņai ir pazīstama kopš
bērnības. Mātes un vecvecāku darbavietā taču pavadītas stundu stundas. Pirms
gadiem divdesmit pieciem, kad risinājās vecās slimnīcas pārcelšana uz jauno ēku
Pārlielupē, Brīvības bulvārī 6, notikusi svinīga sapulce, kurā viņa vienīgā no
visiem raudājusi – žēl bijis aiziet no ierastās vietas. Medmāsas darbā
Martu piesaista izaicinājumi, cīņa par pacienta dzīvību. “Tas ir dīvaini, ka es
no tā psiholoģiski barojos,” par sevi pasmaida Marta. Viņa piebilst, ka
vispilnvērtīgākā jūtas brīžos, kad pēkšņi tiek paziņots, ka slimnīcā ievests
pacients, kas ir bezsamaņā, neelpo. Tajā mirklī, kad gatavojamies viņu saņemt,
jūtos visvairāk vajadzīga,” stāsta medmāsa. Viņa paskaidro, ka reanimācijas
nodaļā mediķi cenšas pacientu glābt ne tikai ar medikamentiem, bet arī
noskaņojot, ka viss izdosies, kaut diagnoze vienmēr ļoti nopietna un smaga.
“Gadās, ka mēs cenšamies pacientu mierināt un dot cerības, kaut pašas nezinām,
kā būs. Taču bieži vien iznākums arī ir labs,” teic Marta Magarita.
Visu rakstu lasiet 3.oktobra “Zemgales Ziņās”
Foto: Ruslans Antropovs
