Pēkšņā simt gadu pasaulē nepiedzīvota pandēmija
un 12. martā arī Latvijā izsludinātais ārkārtas stāvoklis, kas prasa pieņemt
jaunus dzīves noteikumus, vedina pārdomāt savu esību. Literatūras un
filozofijas interneta žurnāls “Punctum” kopā ar Latvijas Universitātes
Literatūras, folkloras un mākslas institūtu ir aicinājis cilvēkus pierakstīt
šajā laikā izjusto un pārdzīvoto, galu galā sekmēt to, ka pārmaiņas vēršas uz
ko pieņemamu vai pat labu.
Atsaucoties uz šo filozofu un literatūras pētnieku ierosmi,
vairāki pazīstami kultūras darbinieki ir sākuši rakstīt pandēmijas laika “mājās
sēdēšanas” dienasgrāmatas. Tad man ienāca prātā rakstīt nevis dienas, bet
varbūt nedēļas vai cita laika perioda “grāmatu”, un tas reizē varētu būt
apraksts par Jelgavas veco tirgu. Pirms mazliet vairāk nekā mēneša, 12. martā,
“Ziņas” rakstīja par visai problemātisko ugunsdrošības stāvokli Jelgavas tirgū.
Toreiz jaunais tirgus direktors Andris Vaišļa skaidroja, ka vecajā tirgū
ieguldīt vairs nav vērts, jo pēc desmit mēnešiem taču gaidāma pārcelšanās uz
jauno, “Ziņās” vairākkārt aprakstīto vietu dzelzceļa stacijas rajonā. Tika
publicēts arī tas, ka vecā tirgus daļa, kas agrāk piederēja pašvaldībai, ir jau
pārdota SIA “Kulk”, kurš agrāko tirgus paviljonu vietā plāno būvēt skaistu
daudzdzīvokļu māju ar skatu uz Driksu. Varētu domāt, ka Jelgavas vecā tirgus
dienas ir skaitītas. Vai pandēmija ietekmēs arī šo plānu? Vai vispirms
normālībā atgriezīsies pilsētas dzīve vai arī tiks nojaukti vecā tirgus
paviljoni? Mēdz teikt: dzīvosim – redzēsim! Pagaidām vecais tirgus ir
pandēmijas liecinieks. Kopš 28. marta, apmeklējot tirgu un arī citas
sabiedriskās vietas, uzlieku sejas masku.
28.
marts
Nopirku žurnālu “Rīgas Laiks” (viens no 2019. gada numuriem),
bet mājās nepaspēju apskatīt, kad tas jau no mājas pazuda (skāde 20 centu).
Nopirku arī divdesmit kilogramu (normāls svars velosipēda bagāžniekam)
kartupeļu, šķiet, no Svētes pagasta. Trīs kilogramus reņģu, kurām speciāli
pakaļ braucu uz tirgu otrreiz, jo preci pieveda tikai desmitos. Kā parasti malto
gaļu: “Lūdzu, nosveriet man par pieciem eiro!” Un trīs kilogramus burkānu.
Vienmēr laipnā gaļas pārdevēja ar mani, maskā tērptu, lāgā
negribēja runāt. Šķiet, tobrīd biju vienīgais visā tirgū tādā izskatā. Divas
pusaudzes zivju paviljona stūrī, šķiet, par mani klusi ķiķināja. Ar pirkstu jau
nerādīja, bet tas varēja būt par manu sejas masku.
Uzrunāju divas tantītes, lakatiņš galvā, ap astoņdesmit.
Viena atspiedusies pret staiguļa ratiņiem, otra – staltāka. Abas satikušās
laipni sarunājās. Vienu pazinu, viņa pirms gadiem piecpadsmit divdesmit
strādāja auto rezerves daļu veikaliņā. Šķiet, arī viņa mani pazina un teica, ka
nevar nenākt uz tirgu pēc piena. Piena produktus taču nevar iepirkt ilgam
laikam uz priekšu. Abas smējās, ka esot tik ātras, ka vīruss viņas nepanāks.
Visu rakstu lasiet 16.aprīļa “Zemgales Ziņās”
Foto: Gaitis Grūtups
