Ģirts Zvirbulis ir Latvijas Televīzijas žurnālists, kurš savu
karjeru sācis Jelgavas “Pagrabā”, no kura kādreiz iznācis krietni
pieredzējušāks un prātīgāks. Tagad,pēc gandrīz divdesmit gadiem, viņš dalās pārdomās
par drūmajiem deviņdesmitajiem un to, kas ir patiesās vērtības cauri laikiem.
– Ko tu atceries no deviņdesmitajiem? Ja bērniem būtu īsumā jāpastāsta,
kāda bija tava jaunība, ko tu viņiem teiktu?
Daudzas lietas no tā laika visdrīzāk bērniem nevajadzētu
stāstīt, lai nerādītu sliktu piemēru. Bet, ja nopietni ,tas bija tāds laiks,
kad viss bija kaut kā spēcīgāk. Kā rakstīja Joņevs – “mati garāki, bandīti
bīstamāki”. Kaut kādā mērā tas laikmets patiesi bija radikālāks un asāks nekā
šodiena, un mēs bijām personības veidošanās posmā, kad apkārtni
uztver saasināti.
Pirmā asociācija ir tumsa, jo deviņdesmitie bija diezgan
tumšs laiks. Ne tikai tādēļ, ka ballītes un koncerti notika naktīs un tumšos
ūķos, modē bija melnas drēbes un “doom” vai “black metal” mūzika.
Tumšas lietas notika politikā un biznesā, jaunizveidotās valsts nākotne
patiesībā bija tumsā tīta. Mēs,pusaudži, šo globālo dimensiju īsti
neaptvērām,tā vairāk satrauca mūsu vecākus. Bet esmu drošs – tā ietekmēja arī
mūs. Tādēļ mūsu tumšās pagrīdes subkultūras šķiet gluži loģisks iznākums. Tas
bija kā sava veida patvērums. Jā, tas bija tumšs laiks… bet arī skaists.
– Kas tajā bija skaists?
Mūsu paaudzei tā bija ļoti nozīmīga desmitgade, jo mēs
pieaugām un pirmo reizi piedzīvojām lietas, ko atceramies visu mūžu.
Objektīvi tas laiks bija briesmīgs – noziedzība, bezdarbs, korupcija … Bet
subjektīvi – mēs tajā laikā piedzīvojām savu pirmo mīlestību, pirmo šķiršanos,
būvējām pirmos lielos sapņus un pirmo reizi vīlāmies.
Deviņdesmito sākumā bijām vēl pavisam sīki, bet desmitgades
beigās jau gandrīz pieauguši cilvēki. Tādēļ no tās desmitgades ir vairāk
atmiņu nekā no nākamajiem divdesmit gadiem. Tas laiks mūs izveidoja. Un
vienlaikus veidojās arī mūsu valsts.
– Kā tu domā, ko to laiku globālā situācija mums ir devusi vai atņēmusi?
Es nevaru runāt kopumā par visu paaudzi, bet konkrēti manī ir
radusies liela vēlme pēc stabilitātes un drošības. Visu pārdomāju uz priekšu,
ir dažādi scenāriji padomā, kā taupīgs kāmis atlieku kaut ko nebaltai dienai.
Tai paaudzei, kas pārdzīvoja karu un piedzīvoja badu, arī bija savi ieradumi.
Piemēram, mans vecaistēvs nekad mūžā nemeta ārā pārtiku, pat ja tā bija
sabojājusies, vecāmamma gan pa kluso izmeta. Viņš bērnībā bija dzīvojis badā un
domāja, ka viss var būt noderīgs. Arī uz mums deviņdesmito nestabilitāte
ir atstājusi sekas, viss tiek rūpīgāk pārdomāts- ņemt kredītu vai neņemt. Bet
tas, protams, nav stāsts par visu paaudzi, cilvēki dzīvo dažādi. Vēl tas dod
arī pārliecinātības sajūtu brīžos, kad saskaramies ar šodienas problēmām.
No sērijas “tas jau tāds nieks vien ir, ja reiz 90tajos tikām galā, tad tagad
noteikti tiksim.”
Visu interviju lasiet 14.maija “Zemgales Ziņās”
Foto: Eva Pričiņa
