No šā gada 22. līdz 23.maijam Tērvetes Dabas parka
teritorijā veikti objektu apzināšanas un izpētes darbi, kuru mērķis bija
pārbaudīt Tērvetes vēstures muzeja
vadītājam, LU Latvijas Vēstures institūta Arheoloģijas nodaļas zinātniskajam
asistentam Normundam Jērumam sniegtās ziņas par senlietu atradumiem Tērvetes
Dabas parka teritorijā. Lai veiktu izpēti, tika saņemtas visas nepieciešamās
atļaujas, pieaicināti dažādu nozaru speciālisti no LU Latvijas Vēstures
institūta, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Nacionālās kultūras mantojuma
pārvaldes, informē Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta Arheoloģijas
nodaļas zinātniskais asistents mg.hist. Normunds Jērums.
Vēsturisko liecību apzināšanas laikā tika iemērīti seši
laukumi. Kopumā tika izpētīta 11,5 kvadrātmetru
liela platība. Rezultātā atklājās pieci
ugunskapi, kuri datējami ar 12.-13.gs.
sākumu. Vienā no izrakumu laukumiem tika
konstatēts dubultais ugunskaps, kurā, spriežot pēc senlietām, vienkopus
apbedīti gan sieviete, gan vīrietis. Dubultkaps bija bagāts ar mirušajiem līdzi
dotajām rotām un sadzīves priekšmetiem. Starp atklātajiem sešiem apbedījumiem
ar krāšņu un bagātu senlietu klāstu izcēlās pirmais ugunskaps. Tajā atklātas
arī atsevišķas, zemgaļu materiālajai kultūrai neraksturīgas rotas, piemēram,
važiņu sadalītājs, aproce ar zvērgalvu galiem un stikla krelles, uzvērtas uz
stieples, kas biežāk sastopamas Baltijas somu un kuršu arheoloģiskajos
pieminekļos.
Līdz šim brīdim jaunatklātais kapulauks ir vienīgais, mums
zināmais 12.-13.gs. zemgaļu ugunskapu kapulauks Zemgalē un zemgaļu apdzīvotajās
teritorijās Lietuvā. Tas sniedz jaunas
atziņas par zemgaļu apbedīšanas tradīcijām 12.-13.gadsimtā. Latvijas un
Lietuvas teritorijā vairāk nekā 100
gadus ilgā arheoloģiskās izpētes laika posmā izrakumos atklāti aptuveni
četrdesmit 12.-13.gs. apbedījumi, no kuriem 17 ir ugunskapi starp
skeletapbedījumiem.
Zemgaļu vēstures
pētniecībā bija neatminēta mīkla, kāpēc līdzenajos kapulaukos mirušo apbedīšana
konstatējama tikai līdz 11.gadsimta beigām, bet 12. un 13.gs. apbedījumi tiek atrasti retos
gadījumos. Atklātais ugunskapu kapulauks apliecina, ka zemgaļiem, līdzīgi kā
kuršiem 12. un 13.gs., izplatītākais apbedīšanas veids ir mirušo
kremācija. Tās rezultātā indivīda kalcinētie
kauli ar sakusušajām senlietām ierakti neliela izmēra bedrē. Ugunskapu
specifika ir tāda, ka mirstīgās atliekas tiek ieraktas nelielā dziļumā – 5 līdz
7 cm no augsnes virskārtas. Veicot mirušo kremāciju un apglabājot mirušos
ugunskapos līdzās skeletapbedījumiem, laika gaitā apbedījumi nopostīti,
lauksaimniecības rezultātā apstrādājot plašos Zemgales laukus.
Jaunatklātais ugunskapu kapulauks Latvijas arheoloģijā un
zemgaļu pētniecības vēsturē pēdējās desmitgadēs ir viens no lielākajiem
atklājumiem.
Izpētes un apzināšanas darbus vadīja mg.hist. Normunds
Jērums, piedalījās: mg.hist. Mārcis Kalniņš, dr. hist., Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Guntis
Zemītis, dr.hist.Vitolds Muižnieks, mg.hist. Eduards Plankājs, Māra Maija
Vēbere.
Tapusi arī Informatīvā filma. Tās producente, autore ir Solvita Lodiņa biedrības “Kustība par
latvisku kultūru izglītībā” vadītāja. Autortiesības uz filmu nodotas Normundam Jērumam.
Filmu var noskatīties šeit: https://www.youtube.com/watch?v=jUAe_XV3GA4
Foto: Delfi
