«Kundzīt, vai jūs nevēlaties nopirkt jaciņu?» tādus un līdzīgus piedāvājumus dzirdot, vai ikviens no mums noraidoši novēršas: veikalā var nopirkt visu ko vēlas.
«Kundzīt, vai jūs nevēlaties nopirkt jaciņu?» tādus un līdzīgus piedāvājumus dzirdot, vai ikviens no mums noraidoši novēršas: veikalā var nopirkt visu ko vēlas. Un vispār – nav zināms, kas pārdevējai padomā. Šī aina praktiski ir vienīgais priekšstats par tautu, kas dzīvo mums līdzās – mājā, pilsētā, valstī.
Tiekoties un sarunājoties ar Kārli Rudēviču – dzejnieku un gleznotāju – un Normundu Rudēviču – Saeimas deputātu, Latvijas Čigānu nacionālās kultūras biedrības prezidentu, Pasaules čigānu valdības augsto komisāru, – pārliecinājos, ka manas zināšanas par čigāniem jeb romiem ir stipri trūcīgas, pareizāk sakot, to vietu ir aizņēmuši valdošie stereotipi.
Tos klīdināt palīdzēja ne vien sarunas, bet arī K.Rudēviča emocionālā dzeja un gleznas.
«Par romu nākotni dreb mana sirds»
Vienīgais Latvijas čigānu (romu) mākslinieks un dzejnieks Kārlis Rudēvičs dzīvo Saulkrastos. Viņš ir tulkojošo vārdnīcu, čigānu ābeces līdzautors, bet šovasar pie lasītājiem nonāca dzejnieka grāmatas bērniem «Bimbars» un «Čigānu barons».
K.Rudēvičs dzimis Vangažos, kara laikā ģimene dzīvojusi Vidzemē. «Kad sāka šaut, pārvācāmies uz Rīgu.» Holokausts skāris ģimeni ļoti sāpīgi, tēvs kara laikā nosirmojis, «palika balts kā ābele», jo pieci viņa brāļi nošauti. Mātei Līgatnē apšāva radus.
Par holokaustu, kas skāra čigānu tautu, runāts tiek maz.
Čigānu jau neklausās… Holokausts bija, bet citādi: vairāk «piesēja» krimināllietas, tad šāva. Tēvs bija sadabūjis pasi, ka latvietis. Viņš bija pilnīgi nosirmojis, pēc izskata neko nevarēja pateikt.
Kā jūs, inteliģences pārstāvji, kopjat tās gara bagātības, kas ir čigānu tautai šeit, Latvijā?
Esam mēģinājuši kopt un saglābt, bet, kad ir tā nabadzība, tad ir švaki ar gara bagātībām. Bagātības jau zūd, ja tās nesavāc, vecie cilvēki nomirst, zūd arī mentalitāte. Taču mentalitāte, čigānu tradīcijas bija vienas no stiprākajām: tu nedrīksti nokaut, nedrīksti citam ļaunu darīt, neviens necienīja to, kas bija slikts cilvēks. Padomju laikā čigānu vidū nebija kriminālnoziedznieku, tagad parādās likumpārkāpēji, un vēl tiek uzsvērts, ka tas ir čigāns.
Masu saziņas līdzekļos plaši izskanēja gadījums, kad krāpšanu bija izdarījusi čigāniete. Kāda bija jūsu attieksme, kad tika uzsvērta tieši likumpārkāpējas tautība?
Es biju dusmīgs. Dusmas uz ārstu, kas teica, lai izvairās runāt ar čigānu, jo tas nohipnotizēs. Nu kas tas par zinātnieku! Likt nerunāt ar čigāniem – tā ir naida kurināšana. Un kriminālpolicijas priekšnieka vietnieks, kas televīzijā vērsās pie visas čigānu tautas, lai atdod naudu, pirms vēl vaina pierādīta… Kā tad tā? It kā mēs būtu kāda mafija… Viņš apvainoja visu tautu.
Bet varbūt ir kādas īpašas, psiholoģiskas, spējas runāt ar cilvēku tā, ka viņš pakļaujas?
Ir spējas cilvēkiem pareģot nākotni, un tādi ir katrā tautā. Mūsu zīlniecēm ir lielas dotības. Ir tādas, kurām paaudzēs tiek pārmantotas dotības, bet tas jau nav raksturīgs visai tautai.
Vai šīs paredzēšanas spējas piemīt tikai sievietēm, vai arī vīriešu vidū ir gaišreģi?
Nē, mūsu vīrieši nedrīkst nodarboties ar tādām lietām. Tas ir no senseniem laikiem, ka čigāns nedrīkst zīlēt. Vienīgais Finks bija, bet to čigāni neatzina par vīrieti, neviens ar viņu nesagājās. Viņš bija izstumts, jo nodarbojās ar zīlēšanu kā sieviete.
Tomēr daži viņa pareģojumi tika pieņemti un tiem ticēja.
Pareģotājs viņš bija stiprs un atzīts, vēl tagad daži viņa paredzējumi piepildās.
Kāds ir jūsu paša izglītošanās ceļš?
Mana māte bija no Sīmaņu cilts. Veca, laikam visvecākā čigānu inteliģentu cilts, no kuras nākuši gan skolotāji, gan ārsti, gan veterinārārsti, mācītājs pat bija. Māte prata daudz valodu, piecu gadu vecumā man jau iemācīja lasīt, rakstīt pratu. Aizgāju uz skolu, un 1. klasē man nebija ko darīt. 9. klasē jau sāku dzejot un drukāties «Pionierī». Sākumā man nāca pretī, jo biju labs skolnieks, bet vēlāk, kad vajadzēja iestāties darbā, visur bija šķēršļi tāpēc, ka čigāns.
Kas jūs ievirzīja glezniecībā?
Tēvs nomira, kad man bija deviņpadsmit gadu. Viņš mani uzaudzināja, jo māte nomira, kad man bija septiņi gadi. Bija ļoti žēl tēva, un es uzgleznoju viņa portretu – iznāca. Tas portrets man vēl tagad ir.
Tomēr eļļas glezniecība nav vienkārša lieta.
Es jau skolas laikā labi zīmēju, toreiz tikai ar akvareļkrāsām. Tā sāku gleznot, bet, kad apprecējos, vajadzēja pamest. Toreiz izlikt darbus izstādē bija ļoti grūti, tā bija problēma pat gleznotājiem ar akadēmisku izglītību. Ja nebija ideoloģiski pareizi darbi, tad nedrīkstēja. Turklāt vajadzēja laiku un līdzekļus. Nepieciešama arī vide, kur izpausties. Toreiz nospriedu, ka tas ir bezjēdzīgs darbs, un gleznošanu pametu. Vajadzēja naudu pelnīt, bērni radās.
Kur jūs strādājāt?
Strādāju visādus darbus, visus smagos, kādus vien var iedomāties, – ostā par krāvēju, uz ceļamkrāna un visur…
Šīs gleznas (vairāk nekā desmit mākslinieka viesistabā vien, daļa laikā, kad tapa intervija, atradās personālizstādē Valmierā) rāda, ka jūs esat atgriezies pie glezniecības.
Jā, atgriezos atmodas laikā. Manai mazmeitai bija četri gadiņi, gribēju viņu uzzīmēt, un tā sāku atkal.
Vai ir vēl kāds čigānu gleznotājs vai literāts, kas varētu būt Latvijā plašāk pazīstams?
Latvijā nav tāda. Tie, kam ir augstākā izglītība, pat nestrādā savās specialitātēs, jo nevar dabūt darbu. Piemēram, kāda skolotāja Madonā nevarēja dabūt darbu. Nedeva pilnu slodzi – mums nevajag, un cauri! Tagad jau liels bezdarbs, latvieši ir bez darba, kur tad vēl čigāni…
Jūsu dēls Normunds Rudēvičs strādā Saeimā. Vai jums ir kāda aizmugures izjūta, kad dēls ir deputāts?
Tagad man viņa aizmuguri nevajag, es esmu ļoti populārs, populārāks par dēlu.
Ko nozīmē jēdziens «čigānu barons»?
Katrā taborā bija savs vadonis – bāro. Tas nozīmē lielais. Un šis vārds asociējas ar vārdu «barons». Nu, tas arī ir liels.
Kā jūs raksturotu hierarhiju čigānu vidū?
Hierarhija ir tāda – labie čigāni un sliktie čigāni, laba dzimta un slikta dzimta. Ir arī tādi…
Kurus jūs dēvētu par sliktiem?
Acīs jau nevar teikt… Kastas mums pastāv, no labas cilts «nesienas» ar sliktajiem, izvairās kaimiņos dzīvot.
Kurām ciltīm tad bija čigānu baroni?
Visām, mēs visi kādreiz klejojām, nācām no Indijas. Bet nu jau Latvijā divus gadsimtus kā čigāni neklejo. Katram bija sava dzīvesvieta, tikai vasaru viņi braukāja pa tirgiem. To sauca par klejošanu, taču tā nebija klejošana, bet darbs. Arī zemnieki taču veda uz tirgu pārdot savu preci.
Vai Latvijā ir kāds čigānu barons?
Nē, nav un nekad nav bijis.
Bet katrā pilsētā, kur dzīvo čigāni – Kuldīgā, Sabilē, Talsos, Tukumā –, kādu cilvēku dēvē par baronu.
Nē, tie ir latviešu ieskati – kurš bagātāks, tas ir barons.
Bet vai ir kāds, kas nosaka, kā jārīkojas?
Nē, čigānam neviens nav noteicējs. Viņš neatzīst nekādu varu pār sevi. Tikai to, kas ir nepieciešama, piemēram, policija ir vara vai pilsētas dome. Savā starpā nekāda vara netiek atzīta, jo čigāns ir brīvs cilvēks. Tā ir bijis visu laiku.
Ar kurām savas tautas īpašībām jūs lepojaties un kuras dara kaunu?
Nav čigāniem sliktu īpašību, nav, es lepojos ar savu tautu. Tauta ir laba, brīvdomīga, pašapzinīga. Tai ir savs dižciltīgums, lepnums un pašcieņa. Tāpēc arī tā ir izturējusi, cauri gadu tūkstošiem nav pazaudējusi savu valodu, kultūru un tradīcijas. Tikai tagad tā ir strupceļā. Daudzi brauc uz ārzemēm darbu meklēt, sākas lielā migrācija. Kaut čigāni savā būtībā ir patrioti, no 15. gadsimta tauta jau dzīvo Latvijā. Pat Pirmā pasaules kara bēgļu laikos viņi nepameta Latviju. Mentalitāte ir tuva latviešu tautai, jo tik ilgi nodzīvots blakus. Citur daudzi nevarēs iedzīvoties.
Kā jūs vērtējat latviešu attieksmi pret čigāniem?
To jau var pateikt pēc televīzijas raidījuma par krāpšanas gadījumu.
Tā bija krimināli sodāma lieta, bet kā ir ikdienā?
Viņiem nav nekādas saskarsmes. Ja aiziet pieteikties darbā, nevajag čigānu, tāda ir saskarsme. Ja iet uz tirgu, visi sargā somas. Veikalā visi skati ir uz čigānu, ka tik ko nenozog. Bet tāds ir viens no tūkstoša. Vai citas tautas par savējiem var būt pārliecinātas? Pilni cietumi, vairs nav kur likt.
Mākslinieks rāda savas naivisma manierei raksturīgās gleznas, kurās tēlotas ainas no leģendām par tautas vēsturi. «No kurienes radās sveštautiešu nosaukums par gādžu? No šā cilvēka – Mahmuda Gādžas. Viņa vadībā tika iekarota Ziemeļrietumindija, un 1001. gadā viņš izveda 18 tūkstošus indiešu uz Krētas salu. Šī leģenda ir Indijas vēstures grāmatās.» Gleznās skatām mākslinieka ģimenes locekļu portretus, audeklā iemūžināta gaišreģe, čigānu madonna, čigāna sieva, čigānu svētais, kas par tādu pasludināts Vatikānā. Ar iztēli piesātinātās gleznas ir saistošs stāsts par čigānu mentalitāti un dzīves vērtībām.
Gleznas mākslinieks nepārdod, dažkārt kādu atdāvinot labiem cilvēkiem. Tās paliks mazbērniem.
