Normunds Rudēvičs ir Saeimas deputāts, Latvijas Čigānu nacionālās kultūras biedrības prezidents. Piektajā pasaules čigānu kopienu kongresā Prāgā ievēlēts par Pasaules čigānu valdības augsto komisāru.
Normunds Rudēvičs ir Saeimas deputāts, Latvijas Čigānu nacionālās kultūras biedrības prezidents. Piektajā pasaules čigānu kopienu kongresā Prāgā ievēlēts par Pasaules čigānu valdības augsto komisāru. Viņš vadīs čigānu valdību, kuras sastāvā būs divpadsmit ministru – komisāru. Taču, pirms vaicāju par pienākumiem šajā amatā, deputātu mudinu uz filosofiskām pārdomām: prātā stāv viņa tēva Kārļa Rudēviča teiktais, ka viņš, domājot par atdzejošanu, nav atradis Latvijā cilvēku, kas saprastu čigāna dvēseli.
«Daudziem esmu teicis, ka čigāni – tās ir Dieva acis. Viņiem vienīgajiem nav vietas šajā pasaulē, vienmēr nicināmi, dzenami, pārdzīvojuši genocīdu, holokaustu, totalitāro režīmu. Daudzas tautas nozudušas no zemeslodes, bet čigāni – bez savas rakstības – saglabājuši kultūru un tradīcijas. 1991. gadā nodibinājām kultūras biedrību, un tagad ar lepnumu varam teikt, ka esam izveidojuši savu literāro valodu, izdevuši ābeci, vārdnīcu, grāmatas. Čigāna dvēseli tagad var ieraudzīt arī gleznās, dzejā, kas kādreiz nebija iespējams.» N.Rudēvičs uzskata, ka tauta nevarētu izdzīvot bez Dieva gribas, jo vācu laikā čigāni bija nolemti nāvei savas tautības dēļ. Varbūt tautas misija ir konsolidēt cilvēkus?
Kultūras biedrības prezidents atzīst, ka čigānu vidū ir notikusi strauja attīstība. «Mans vectēvs neprata pat parakstīties, manam tēvam jau ir ne pārāk slikta izglītība, bet mani bērni domā par zinātniskiem darbiem, datoriem, spriež par aspirantūrām un profesūrām.»
Čigānu kādreizējā «niša» – tirgošanās ar deficītām precēm – ir zudusi. Toreiz iespēja labi nopelnīt atņēma stimulu mācīties: kāpēc vajadzīgs inženiera diploms un 120 rubļu alga mēnesī? To pašu naudu varēja nopelnīt nedēļā. Tagad jāpārkārtojas, jo tikai tam, kuram ir darbs, ir līdzekļi un iespēja normāli dzīvot. Jaunatne vēlas iegūt izglītību, bet viņiem vajadzīga arī palīdzība. «Sākumā nedomājām veidot čigānu nacionālo skolu, mēs neesam tik spēcīgi, gribējām organizēt sākumklases, kurās bērni mācās dzimtajā valodā, pakāpeniski pārejot uz valsts valodu,» saka biedrības prezidents. Viņš informē par ieceri astoņos Latvijas reģionos, tajā skaitā arī Jelgavā, atvērt informācijas centrus, kur čigāni varētu saņemt bezmaksas juridisko konsultāciju, kur nokārtotu viņu sociālās lietas, kā arī īstenotu ekonomiskās programmas, kas būs iespējamas sadarbībā ar SAPARD programmu. Ja kāds izrādīs iniciatīvu, biedrība palīdzēs piesaistīt nelielus līdzekļus tās īstenošanai, apņemas arī būt galvotāja.
Deputātam jāatzīst arī nepatīkamais: «Pēdējā laikā dzirdu, ka manas tautas vidū aug kriminogēnā situācija. To rada bezizejas stāvoklis. Čigāni jaunajai dzīvei ir neapbruņoti, bez izglītības un profesijas. Klāt nāk nievājošā attieksme.» Rudēviča kungs atceras neseno apmeklējumu, kad divi draugi neizpratnē vērsušies biedrībā. Abi gājuši pieteikties vienā darbā, atsaucoties uz sludinājumu, abi vienas profesijas cilvēki. Čigānu darbā nepaņēma, otru – bez problēmām. Labi, ja ir kādi iekrājumi, bet nu jau arī tie būs «apēsti». Tā sākas krimināli sodāmas darbības: aiziet kaut ko nozog, tirgo narkotikas, N.Rudēvičs ir informēts. «Ne jau no labas dzīves to dara. Čigāniem tas ir grēks – citam sliktu darīt. Mēs zinām, ka par visu dzīvē jāmaksā, taču cilvēkiem ir jāpalīdz.» Varbūt sabiedrībai pašreiz šī ir izpratnes un tolerances pārbaude, spriež deputāts.
«Latvijas čigānu diaspora ir vienīgā Eiropā, kas strādā uz pozitīvo, pārējās organizācijas – uz negatīvo,» saka biedrības prezidents. «Viņi atrod kādu problēmu un to risina. Mēs nemazgājam netīro veļu, bet tiecamies uz sadarbību ar valsts struktūrām, un tas ir pareizais ceļš.» Pasaules čigānu valdības augstajam komisāram šīs kopsakarības zināmas labi. Augstā komisāra institūcija ir izveidota tikai šogad. Pasaules čigānu kopienu kongresā pulcējās 40 valstu pārstāvji, kas apvieno 20 miljonus čigānu visā pasaulē. Par galveno uzdevumu pašreiz tiek uzskatīts normalizēt situāciju Eiropā, kur dzīvo 12 miljoni čigānu. Daudzi dodas meklēt labāku dzīvi bagātākajās valstīs. Migrāciju iespējams apturēt, integrējot čigānus sabiedrībā, kurā viņi dzīvo. «Mums ir nemigrējoša diaspora – 98 procenti čigānu ir Latvijas pilsoņi,» N.Rudēvičs to skaidro ar valdības atbalstu, labu ģeogrāfisku stāvokli, pašu čigānu pozitīvo attieksmi. «Latvijā ir viena no mazākajām diasporām – aptuveni 20 tūkstoši čigānu, bet statistika rāda niecīgāku skaitli – ap 9 līdz 10 tūkstoši. Es arī pēc pases esmu latvietis, mana sieva – poliete,» stāsta deputāts.
Institūcijām, kam čigāni dāvājuši savu uzticību, ir daudz pienākumu. «Strādāsim pie holokausta jautājuma. Otrā pasaules kara gados fašisti iznīcināja divus miljonus čigānu. Mana tauta nav saņēmusi pat atvainošanos,» Pasaules čigānu valdības augstais komisārs ir sarūgtināts. Viņš atzīst, ka kompensācijas dokumentus nokārtot pat izglītotam cilvēkam ir grūti, un atceras, ka savā laikā tikuši sagatavoti pieci juristi, ar kuriem kopā apbraukāta visa Latvija, lai palīdzētu dokumentu kārtošanā. Tika sagatavots ap 800 kompensācijas pieteikumu.
Čigānu nacionālajā kultūras biedrībā ir tapis projekts žurnālam «Nēve romana» ( jaunie, jaunas domāšanas čigāni), taču līdzekļu trūkuma dēļ tā izdošana kavējas. Pasūtīts arī čigānu mākslinieku katalogs, vienīgais pasaulē. «Mums jau ir kolekcija ar sagatavotajiem projektiem,» rezumē N.Rudēvičs. Pasūtīti divi pētījumi par čigānu problēmām Latvijā, tas būtu pamats, uz kā būvēt integrācijas modeli. Biedrības prezidents uzskata, ka pie mums tā nav tik smaga, jo «esam integrējušies jau sen – kultūrā, reliģijā, tradīcijās un pat valodā: mums ir īpašs Latvijas dialekts.»
Dodoties pie deputāta, viņa kabineta durvīs sastopos ar kundzi no Jelgavas, tāpēc interesējos, ko deputāts var palīdzēt saviem tautiešiem konkrēti. «Palīdzu atsevišķiem cilvēkiem, ja ir kādas netaisnības. Manam lūgumam ierēdņi neatsaka. Tas ir vissāpīgākais, ka čigāniem nav kontakta ar viņiem. Nāk pie manis jelgavnieki un stāsta, ka ierēdņi uz viņiem ļoti dusmīgi, negrib runāt, darba devēji arī ne,» nievājošo attieksmi uzsver deputāts. Viņš spriež, ka čigāns ir tāds kā vides indikators – «parādi man čigānu, un es pateikšu, kādā vidē, kādā kultūrā viņš dzīvo. Mūsu čigāni ir labā līmenī, jo mums kultūra apkārt diezgan augsta.»
Ar deputātu runājām daudz – par pasaules čigānu karogu, uz kura attēlots ritenis, kas vienmēr ceļā, par talantiem, biznesu un grēku, un to, ka sava Zeme kritiskā brīdī būs jāsargā visiem kopīgi.
