Pirmā desmitgade neatkarību atguvušajai Latvijas valstij padevusies ļoti spraiga: pārsimts Latvijas iedzīvotāju ir kļuvuši par miljonāriem «amerikāņu sapņa» cienīgā ātrumā, vēl citi, un to ir desmitiem tūkstošu, dzīvo «zem nabadzības sliekšņa».
Pirmā desmitgade neatkarību atguvušajai Latvijas valstij padevusies ļoti spraiga: pārsimts Latvijas iedzīvotāju ir kļuvuši par miljonāriem «amerikāņu sapņa» cienīgā ātrumā, vēl citi, un to ir desmitiem tūkstošu, dzīvo «zem nabadzības sliekšņa».
Ir definēta virzība uz Eiropas Savienību (ES) un NATO, pēc 1998. gada Krievijas krīzes lēnām uzlabojas arī makroekonomiskie rādītāji, un ir izredzes tos uzlabot vēl vairāk. Taču pārsteidz kas cits: globalizācijas un integrācijas rezultātā jau 10 gadu neatkarīgā valsts joprojām nevar lepoties ar ekonomisko neatkarību, kas pašlaik (un nākotnē vēl vairāk) nozīmē arī politisku neatkarību.
Neticami ātri un lielā daudzumā Latvijas iedzīvotāji un sadarbības partneri ir ļāvušies bieži vien mākslīgi radīto stereotipu iespaidam. Tas nav tikai nākotnes vīziju un valstiskās identitātes jautājums. Piemēram, Latvija esot tranzīta zeme, krustceles, tilts starp Austrumiem un Rietumiem un vēl sazin kas. Labi, bet cik tas ir stabili un vai šādas filosofijas piekritēji nenoliek «pa sitienam» Latvijas ekonomisko neatkarību, paverot iespējas «krānu» īpašniekiem viņā galā manipulēt ar veselu tautsaimniecības nozari, tas nozīmē, arī ar nodokļiem valsts kasē un, iespējams, pat valdības lēmumiem. Vai nebūtu pareizāk šo tranzīta daļu iekšzemes kopproduktā nodrošināt ar eksportspējīgu rūpniecību, kuru viena kaimiņvalsts vairs nevarētu iespaidot. Tas nenozīmē, ka nav jāsaglabā NVS valstu tirgus, tas noteikti ir jāsaglabā, taču uz to nekad nevarēs paļauties, kā to skaidri pierādīja 1998. gada augusts, kad Krievijas tirgus pašmāju eksportētājiem pazuda vienā dienā.
Otrs jautājums, kas ir saistīts ar pirmo, ir Latvijas enerģētiskā neatkarība, ko pagaidām nav izdevies sasniegt. Latvijas enerģētiskajā bilancē apmēram trešdaļu veido NVS iepirktā enerģija vai arī izejvielas tās ražošanai. Lai arī viena no ES iestāšanās prasībām Latvijai ir naftas un kurināmā rezervju izveidošana tādā apmērā, lai to Latvijai pietiktu 30 dienām, tas nav īstais problēmas risinājums. Lai arī cik ātru, lielu un drošu naudu nesolītu Latvijas uzņēmumu sadarbība ar Krievijas tranzītbiznesa pārstāvjiem, neprognozējamā kaimiņvalsts, piemēram, mainoties prezidentam vai valdībai, jebkurā brīdi var ķerties pie iemīļotās didaktikas – ekonomisko sviru kustināšanas.
Nākamais jautājums saistīts ar eirointegrāciju un Latvijas konkurētspēju paplašinātajā ES. Skaidrs, ka jau tuvāko gadu laikā mežizstrāde un koksnes eksports nebūs Latvijas salīdzinošā priekšrocība. Vai par to kļūs pārtikas rūpniecība, tekstilrūpniecība, informācijas tehnoloģijas vai kas cits – tas Latvijas valdībai un politiķiem ir jāredz un jāzina jau šodien. Un vēlētājiem vajadzētu noskaidrot partiju politisko piedāvājumu: vai tas ir orientēts uz Rietumiem vai uz Austrumiem, kādas būs prioritārās tautsaimniecības nozares, kā partijas domā pildīt un papildināt valsts budžetu, lai sociāli nodrošinātu nestrādājošos – pensionārus, skolēnus un studentus, cilvēkus ar īpašām vajadzībām. Šīs tautas daļas dzīves līmenis ir patiesākais indikators, kas raksturo sociālekonomisko situāciju valstī.
Par nepatīkamāko apstākli var izrādīties Latvijas nespēja konkurēt nozarēs, kurām nepieciešami lieli intelektuālie resursi. Daļa Latvijas smadzeņu jau ir neatgriezeniski «aizplūdušas», un vēl daudzi noteikti sekos viņu piemēram. Latvijas vidusmēra ģimene nevar atļauties skolot savus bērnus ne tikai Sorbonnā, Okstfordā, Jēlā vai Kembridžā, bet pat Pēterburgā vai Maskavā, kur daudzās nozarēs iespējams iegūt nesalīdzināmi kvalitatīvāku izglītību nekā Latvijā par relatīvi lētu samaksu. Izglītības kvalitāte Latvijā pasliktinās – mācībspēki niecīgo samaksu dēļ aiziet uz biznesa struktūrām, daudzi studenti studiju laikā ir spiesti mācīties un strādāt, kas noteikti nepaaugstina viņu iegūto zināšanu kvalitāti, vairāki tūkstoši Latvijas bērnu neapmeklē pat pamatskolu elementāra līdzekļu trūkuma dēļ. Vai Latvijai šādi ir iespējams konkurēt ar ES valstīm un nostiprināt savu ekonomisko neatkarību? Ļoti šaubos. Cilvēki beigu beigās ir un paliek vienīgā Latvijas iespēja konkurēt. Viss, ko šajā situācijā var darīt valsts, – nodrošināt viņiem pēc iespējas labākus apstākļus mācībām un darbam. Parējās alternatīvas neiepriecina.
