Mēs, latvieši, varam būt lepni ar saviem varoņiem. Bieži vien viņi izkaisīti visos zemes stūros.
Mēs, latvieši, varam būt lepni ar saviem varoņiem. Bieži vien viņi izkaisīti visos zemes stūros.
Pāri visiem kara viesuļa plosītajā laikmetā paceļas vientulīgs pulkveža Oskara Kalpaka tēls. No ārienes viņš bija neievērojams, kā daudzi, kas pārstaigā savu zemi, iedami pakaļ nodilušiem arkliem. Bet no saviem senčiem viņš pārņēmis mantojumu – lielu morālisko krietnību, nesalaužamu uzticību savam pienākumam. Viņa iekšējā čaula slēpa sevī lielu entuziasmu.
Laikmeta vēji pieskārās viņam, izplezdami līdz galam vaļā spārnus. Visi ticēja viņa lidojumam, kad jaunais Latvijas spiets pacēlās gaisā, lai dotos no Rīgas uz Liepāju un iesāktu tautas atsvabināšanu.
Lai pilnīgi varētu saprast O.Kalpaka darba lielo nozīmi un iekšējo vērtību, mums jāpārceļas uz senajiem pēckara gadiem, kad vēl nebija Latvijas un viņas daudzināšanas, kad latvieši gadu simteņu naida dzīti mira tūkstošiem. Pie apvāršņa lēnām pacēlās arī Kalpaka zvaigzne, lai, pārklejodama daudzas krievu frontes, apstātos uz visiem laikiem pāri savas dzimtenes Latvijas laukiem. Cīņa par brīvību bija sākusies. 1918. gada rudens liecināja par Tēvzemes mīlestību caur asiņainām kaujām – Dzimtenes brīvības rītausmu.
