Mēs dzīvojam savu dzīvi, nemitīgi sapņojam, cerot uz labāku nākotni, dzīvi, pārmaiņām… Cenšamies mainīt pasauli pēc saviem uzskatiem, lai justos labāk.
Mēs dzīvojam savu dzīvi, nemitīgi sapņojam, cerot uz labāku nākotni, dzīvi, pārmaiņām… Cenšamies mainīt pasauli pēc saviem uzskatiem, lai justos labāk. Taču tie visi ir mūsu ideāli, var teikt, individuālie stereotipi, kas neļauj dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Katrai lietai ir savs ideālais variants, un nez kāpēc viss liekas tik šausmīgi tālu no mūsu izvirzītajiem uzskatiem par vislabāko mīlestībā, skolā, draugos, mājās. Varbūt tas mums traucē baudīt dzīvi? Bet no otras puses – sapņi mūsu gājumu pa dzīves ceļu padara romantiskāku, liek aizmirst skarbo ikdienu…
Un tagad izstāstīšu savu stāstu, kā mani iegāza muļķīgā doma par ideālo puisi.
Bija vēls vakars, visi jau gulēja, bet man vienīgajai vēl nenāca miegs. Domāju par savu sapņu puisi: ak, kā es gribēju satikt tādu ar zilām acīm, blondiem matiem…
Un satiku arī! Biju tik priecīga – lielākai laimei vairs nav nekas vajadzīgs! Ar šo domu dzīvoju, bet diemžēl ne ilgi. Viss jau bija skaisti, gāju pa ielu un pie sevis domāju, cik esmu lepna, ka man tāds skaistulītis. Visas meitenes to vien darīja, kā viņu apbrīnoja. Taču «čalis» mani pameta… tāpat kā visas citas meitenes…
Es ar to nevarēju samierināties. Bija parāk sāpīgi, tāpēc nolēmu atriebties visiem puišiem. Tagad pametu es, uzdzīvoju un centos neiemīlēties. Neticēju vairs viņiem, grūti bija tā dzīvot, bet citādi nespēju. Bija daudzi saldi vārdiņi no tikpat daudziem melojošiem saldumiņiem. Es necerēju, taču, ja kāds izdarīja kaut ko no solītā, bija divkāršs prieks.
Bet nu esmu satikusi labu draugu, ar ko kopā esam jau ilgi.
Īstenībā kaut kur otrā pasaules malā dzīvo arī tavs staigājošais sapnis, varbūt tepat Jelgavā vai Ozolniekos…
Ko gribēju teikt? – Mazāk domājiet par ideāliem, vairāk dzīvojiet realitātē. Tā ne vienmēr ir tik asa, kā izliekas, ja visu ņem galvā.
