Andris Rāviņš, Unibankas Jelgavas filiāles pārvaldnieks, ir gandarīts, ka spēj savā filiālē uzturēt sakārtotu sistēmu un perfektu kārtību.
Andris Rāviņš, Unibankas Jelgavas filiāles pārvaldnieks, ir gandarīts, ka spēj savā filiālē uzturēt sakārtotu sistēmu un perfektu kārtību. Tādēļ vakaros pēc darba viņš mierīgu sirdi var sēsties auto un braukt mājās uz Sesavas pagastu. Stop! Nekā, divus vakarus nedēļā Rāviņa auto ripo uz pretējo pusi – uz kādreizējo «Lauktehniku», kur tagad atrodas rajona sporta centrs. Tur ap basketbola grozu ar bumbu cīnās piecpadsmit vīru, kas lielākoties ir Hercoga Jēkaba kluba biedri. Un kluba prezidents, kā zināms, ir pats Andris Rāviņš. Tagad gan, dienā sakrāto stresu izsvīdis, pēc sportošanas tīkami noguris, baņķieris griež auto uz leišmales pusi, kur mājās gaida ģimene.
Divas reizes mēnesī notiek kluba saieti. Un Rāviņa brīvo laiku prasa arī kluba darbības nodrošināšana. Kopā ar izpilddirektoru Andri Tomašūnu tiek gādāts, lai tikšanās visiem būtu interesantas. Tādēļ katru reizi saiets tiek norunāts citā vietā. Tā, visi ļoti priecājušies par iespēju pabraukāt ar kartingu Ruļļu kartinga trasē, bet vēl pirms sniega hercogieši sadomājuši apciemot LLU zirgaudzētavu Mušķos.
Bet tad, kad cauri rudens miglai ir uzaususi sestdiena, Andris Rāviņš velk kājās lielos zābakus, liek galvā cepuri un, uzmetis bisi plecā, kopā ar citiem medniekiem apņēmīgi soļo uz mežu. Taču: «Šāvis gan tikapt kā neesmu, es tikai priecājos par dzīvniekiem un dabu.» Pagājušajā sestdienā pa Dalbes mežiem līdzi bridis arī dēls Rihards ar fotoaparātu: «Ko bildēt bija, redzēs, kas būs iznācis.»
Medību trofejas Rāviņu mājas sienas nerotā. Viņa mednieka stāsti ir citādi, nekā pieņemts. Reiz mednieki Dalbes mežā pēc veiksmīga pirmā masta stājušies otrajā. Kā bijis, kā ne, bet precīzi astoņus soļus (attālums vēlāk izmērīts) no Andra Rāviņa rāmā gaitā soļojuši trīs aļņi – vesela ģimene! Viņš tik vien spējis kā sapriecāties. Pēc laiciņa ap 15 metru no viņa apstājies ārkārtīgi skaists briežu bullis. «Mēs ilgi skatījāmies viens uz otru, līdz es neizturēju un noriju siekalas. Šīs kustības pietika, lai briedis apcirstos un prom būtu.» Tad Rāviņš sev teicis: «Nu pietiek!» un nosolījies nekad nemedīt. Taču kas ar mežu saslimis, to pat paša apņemšanās nespēj atturēt. Un šoruden atkal Andris Rāviņš iet mežā. Varbūt bise tā arī paliek plecā, varbūt to arī kādreiz piemet pie pleca, taču šāvis viņš vēl neesot.
