Katrai skolai ir kas īpašs. Dažām pat mēdz būt sava dvēselīte. Staļģenes pamatskolā tāda ir skolotāja Elziņa, tā mēs viņu mīļi dēvējam, bet pēc pases datiem – Elza Štelmahere.
Katrai skolai ir kas īpašs. Dažām pat mēdz būt sava dvēselīte. Staļģenes pamatskolā tāda ir skolotāja Elziņa, tā mēs viņu mīļi dēvējam, bet pēc pases datiem – Elza Štelmahere.
Šā gada 8. jūlijā Elziņa svinēja savu 75. jubileju. Jau 48 gadus viņas dzīves un darba moto: «Skolā nevar strādāt naudas dēļ, svarīgākais ir mīlēt bērnus.» Elziņa dažus gadus vairs nestrādā par skolotāju, bet ir palīgs skolas virtuvē, strādā ar kases aparātu. Tomēr joprojām bērni un skolas darbinieki sauc viņu par skolotāju.
Skolēni, kas pašreiz mācās, nez vai var iedomāties Elziņu kā mazu meiteni, kas katru dienu tāpat kā viņi dodas uz skolu, mācās, priecājas un gatavojas lielajai dzīvei…
Kur ir jūsu dzimtā puse?
1925. gada 8. jūlijā piedzimu Mežotnes pagasta Gausiķu mājās. Mans tēvs tur strādāja par rentnieku. Vēl biju mazs bērns, kad tēvs pārnāca dzīvot tuvāk Emburgai uz Salgales pagasta Punkām, arī kā rentnieks. Es kopš četru gadu vecuma dzīvoju pie tantes Jelgavā. Tur, Raiņa ielā 18, profesora V.Purvīša mājā pagāja bērnība.
Kur jūs skolojāties?
Skolā sāku iet prestižajā Dārtas pamatskolā. Tajā mācījās tikai meitenes. Tante domāja, ka zēni ir palaidnīgi un var mani slikti ietekmēt, tāpēc, iespējams, izvēlējās šo skolu. Vēlāk bija bail no zēniem. Es pat muku uz ielas otru pusi, lai nebūtu ar viņiem jātiekas. Mūsu skola mēdza svinēt savu vārdadienu. Dārtās meitenēm taisīja no kreppapīra lentes, kuras sprauda pie matiem – katrai klasei citā krāsā. Gājām rotaļās, dziedājām, mūs cienāja ar tēju un kūkām. Mana klases audzinātāja bija Brahmaņa jaunkundze.
1939./1940. gadā tika atvērta sešgadīgā 15. maija pamatskola, tagadējā 2. ģimnāzija. Es pārgāju mācīties uz šo skolu un to pabeidzu. Te bijām kopā zēni un meitenes, un tur arī «izārstējos» no bailēm pret viņiem.
Kur turpinājāt izglītoties?
Es nebiju domājusi mācīties par skolotāju. Tad būtu vajadzējis stāties Skolotāju institūtā Svētes ielā. Tur bija jāiziet nopietna veselības pārbaude, bet man bija problēmas ar redzi, taču negribējās valkāt brilles. Izvēlējos mācības Pasta telegrāfa tehnikumā, kas atradās Jelgavā. Tas man likās kaut kas sevišķs. Iemācījos strādāt ar rakstāmmašīnu. Tehnikumā bija jāapgūst arī vācu, krievu, franču un angļu valoda. Skolai bija ļoti laba slava.
Tehnikumu nebeidzu – Jelgavu kara laikā nopostīja, mani izglītības dokumenti bija sadeguši. 1945. gada pavasarī, iebraucot Jelgavas drupās, satiku bijušo klases audzinātāju. Viņa mani uzaicināja mācīties 2. vidusskolas 12. klasē, ko arī beidzu.
Kā kļuvāt par skolotāju?
Tajā laikā skolotāju trūka. 1946. gada vasarā Jelgavā tika organizēti Izglītības darbinieku kursi. Tajos nemācīja mācību metodes, tie bija domāti, lai neprofesionāļus īsā laikā sagatavotu darbam skolā. Praktiski atkārtoja vidusskolas zināšanu klāstu.
1946. gada 16. augustā saņēmu pavēli strādāt par skolotāju Salgales pamatskolā. Tā iesākās manas skolotājas gaitas.
1947. gadā iestājos Rīgas Skolotāju institūta Vēstures fakultātē neklātienē. Jaunam skolotājam strādāt skolā nebija viegli, jo bija tikai tāfele, krīts, pat grāmatu trūka.
Otrā un pēdējā darba vieta ir Staļģenes pamatskola.
Kad beidzu Skolotāju institūtu, domāju – viss, grāmatas malā, pietiek mācīties! Bet 1960. gadā Jelgavā pie Mūzikas vidusskolas bija noorganizēta grupa, kur varēja iegūt kora diriģenta kvalifikāciju. Staļģenes skolā galvenokārt strādāju par mūzikas skolotāju, vadīju korus un ansambli.
Kāds bijis interesantākais notikums skolotājas praksē?
Pirmajā darba gadā piedzīvoju ko tādu, par ko vēlāk jāsmaida, ka esmu bijusi tik naiva. Salgales skolā 1. klasē mācīju aritmētiku. Tur bija kāds zēns vārdā Aivars, viņa brālis mācījās 7. klasē. Tā kā skolā strādāju neilgu laiku, skolēni man bija sveši. Aivaram mājas darbi vienmēr bija kārtīgi izpildīti, bet stundās viņš nekādu centību neizrādīja. Tā tas turpinājās līdz Jaungadam. Pēc brīvlaika stāvoklis mainījās: Aivaram vairs nebija izpildīti mājas darbi, izsaukts atbildēt pie tāfeles, neko neprata izrēķināt. Kad jautāju, kāpēc viņš vairs nepilda mājas darbus, kāpēc nemācās, Aivars stostīdamies atbildēja, ka… brālim vairs nav laika rēķināt. Vēlāk no skolas direktora uzzināju, ka Aivars bija garīgi atpalicis. Tā kā toreiz vēl nebija speciālās medicīnas komisijas, tad zēns 1. klasē «mācījās» diezgan ilgi.
Daudzi skolēni ar pateicību atceras, ko esat viņiem iemācījusi vēsturē, folklorā, bet īpaši – mūzikā. Ko jūs novēlētu jaunajiem skolotājiem?
Jaunās paaudzes skolotājiem novēlu būt sava darba fanātiķiem – strādāt tā, lai ar savu entuziasmu iejūsminātu audzēkņus labiem darbiem, un galvenais – skolotājam jāmīl savi skolēni.
