Ģ.Eliasa Vēstures un mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs Andrejs Dābols savu sešdesmito jubileju atzīmēšot kā kārtējo dzimšanas dienu, nevis kā pirms divdesmit gadiem, kad šajā dienā kopā ar kolēģiem svinēts līdz pat rītam.
Ģ.Eliasa Vēstures un mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs Andrejs Dābols savu sešdesmito jubileju atzīmēšot kā kārtējo dzimšanas dienu, nevis kā pirms divdesmit gadiem, kad šajā dienā kopā ar kolēģiem svinēts līdz pat rītam. Neesot vairs tādas vēlmes. Citādi viņš jūtas kā četrdesmitgadnieks.
1968. gadā tolaik Jelgavas Novadpētniecības muzejā tika ieviesta galvenā fondu glabātāja štata vienība, ar Kultūras ministrijas pavēli atbildīgajā amatā nozīmējot Andreju Dābolu, kas pēc Jelgavas 2. vidusskolas beigšanas neilgu laiku muzejā bija strādājis par zāles dežurantu.
Ieguvis vēsturnieka specialitāti Latvijas Valsts universitātē, A.Dābols vispirms tika pieņemts par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku LPSR Vēstures muzejā.
«Valsts sadalē toreiz «spieda» uz skolotājiem, un tā vien domāju, kā tikt no šā goda vaļā.»
Pamazām iepazīstot muzeja dzīvi, A.Dābols iemīlējis zinātnisko darbu. «Toreiz muzejā strādāja direktore, daži speciālisti un apkopēji. Liela daļa materiālu krājumā nebija uzskaitīti. Pēc mācībām līdz vēlam vakaram strādāju fondos.»
Spilgtas atmiņas par jaunības gadiem viņam saistās ne tikai ar muzejiem, bet arī ar Dailes teātri, kur, studiju gados piestrādājot par skatuves montieri, vaigu vaigā redzēts Eduards Smiļģis, Lilita Bērziņa…
Pirms 32 gadiem Jelgavas muzeja pamatkrājumā bijis ap 10 tūkstoši inventāra vienību, šodien – desmit reižu vairāk. Krājuma uzskaite aizņem vairāk nekā 80 inventāra grāmatu. No otras puses – gadus piecus arhīvu papildina gandrīz tikai dāvinājumi.
«Kādreiz krājuma priekšmetu apraksta vienā lappusē bija 10 līdz 15 ierakstu, tagad lappusi var aizņemt viens ieraksts. Tā varam redzēt, kā augušas prasības. Pēc šiem aprakstiem krājumu komisija izvērtē, ko ierakstīt pamatfondā un ko palīgfondā. No aprakstiem atkarīgs, vai priekšmets patiešām dzīvo vēsturē,» teic šo neiedomājamo vērtību sargs.
Vai laika gaitā krājuma vērtēšanas ziņā mainījusies arī vērtību izpratne?
Muzejā visam jābūt vienlīdz vērtīgam. Arī 40. gadu «atbrīvotāja» fotogrāfija ir vēstures liecība, kuru nevar izmest vai ieskaitīt palīgfondā, jo viņš tur ir bijis. Viena daļa no tā sauktajiem okupantiem palika Jelgavā un ir piedalījušies pilsētas atjaunošanā. Kāds savā dārziņā atrod arheoloģisku priekšmetu, kas liekas bezvērtīgs. Bet, piemēram, saktiņu trīs centimetru diametrā, kas nākusi no senajiem zemgaļiem – 11., 12. gadsimta – krājumu vērtēšanas komiteja var atzīt kā pāris simtu latu vērtu. Savukārt fotogrāfijai tiek dota trīs latu vērtība. Taču tā varbūt pat ir vērtīgāka, jo tajā redzama kāda detaļa, kas ļauj izskaidrot līdz tam nezināmas lietas. Nevarēju pat iedomāties, ka Pirmā pasaules kara laikā vāciešiem ierakumos bijusi elektrība, kamēr kolēģis fotogrāfijā nejauši pamanīja stabu ar izolatoriem.
Par spīti līdzekļu trūkumam, perspektīvā runā par muzeju krājuma datorizāciju.
Vispirms tam jāsagatavo pamats. Krājumu uzskaitei jābūt sakārtotai, lai priekšmetu apraksti būtu kvalitatīvi. Muzejniekiem jāvienojas par terminoloģiju, citādi viens ieraksta «soliņš», cits – «beņķis». Inventāra grāmatas neizzudīs, jo datoriem taču var gadīties visādas likstas. Kvalificēts datorspeciālists jau nestrādās par 120 latiem, bet esam taču valsts budžeta iestāde. Muzejā arī nav jēgas no darbinieka, kas tik vien prot, kā spaidīt taustiņus. Nākotnes datorspeciālistam vienalga būs jāpārzina krājums.
Ceru, ka agri vai vēlu būs datorizēts kopkatalogs. Datorizācija atvieglotu arī izdošanas aktu standarta formu sagatavošanu, ņemot vērā, ka viens no maniem pienākumiem ir fiksēt materiālu kustību.
Tātad pagaidām datorus aizstāj jūsu smadzenes.
Zināmā mērā, jā.
Vai ir kādas īpašas metodes, lai tiktu galā ar informācijas gūzmu, kas arvien palielinās?
Rīkojamies pēc principa: kas, kur, kad. Ir topogrāfiskās kartiņas, tematiskā kartotēka. Zinu, ka tādā un tādā plauktā atrodas dokuments līdz tādam un tādam numuram. Pagājušogad sākām kārtot tēlotājas mākslas fondus. Lauksaimniecības mašīnu rūpnīca uztaisīja rāmjus. Agrāk liela daļa gleznu bija sakrautas kaudzē. Tagad zinu – tajā plauktā ir Strupuļa bildes, tajā – Postaža. Muzeja akreditācija prasīja daudz darba un nervu šūnu. Bija brīži, kad likās – kaut karies. Taču kaut kā tam tikām pāri.
Cik ilgs laiks būtu nepieciešams, lai varētu pretendēt uz galvenā fondu glabātāja posteni?
Gadi desmit jau būtu vajadzīgi.
Varbūt šajos aprakstos kaut kas tomēr paliek neuzrakstīts?
Nu, jā, leģendas. Ja to nevar ierakstīt desmit piecpadsmit rindiņās, informāciju pievienojam uzskaites dokumentiem. Kaut kas jau paliek arī pusizzināts. Darba apjoms ir liels. Rokot kanalizācijas trases, strādnieki atrada un mums atnesa kādu bronzas skulptūru. Kad notīrīja apsūbējumu, izrādījās, ka tas ir Šķiltera darbs!
Ļaudis nereti domā, ka pagātnes priekšmeti nes sev līdzi sava veida kodu, kas joprojām iedarbojas uz cilvēku?
Ne ar ko tādu neesmu saskāries. Protams, ir morālais pacēlums, ja esi ko interesantu atradis, bet… Varbūt tā ir ikdienas rutīna.
Vai pētnieku bieži vajā doma – kaut es būtu dzīvojis citā laikā?
Dažreiz, vērojot senas gleznas vai fotogrāfijas, vilina tā laika dzīves ritms.
Vēl gluži nesen «Zemgales Avīzē» veidojāt kultūrvēsturisko pielikumu.
Tas rosināja vairāk izzināt muzeja krājumu. Izstādēs mums lielākoties ir lielās tēmas – par prezidentiem, valsts svētku svinēšanu Jelgavā. Pavisam citādi bija veidot publikācijas, piemēram, par gāzes apgaismojuma iekārtām Jelgavā. Veidojot šīs publikācijas, sākumā likās – nu ielikšu bildīti, pateikšu pāris vārdu – tāds un tāds nams, celts tad un tad, tagad tur ir tas un tas. Taču gribējās pateikt arvien vairāk – kāda dzīve šajā namā notika.
Jācer, kopš kritis «dzelzs priekškars», muzeja rīcībā nonāk arvien vairāk informācijas par veco Jelgavu.
Līdz ar trimdas arhīviem atgriezušies ne tikai gatavi pētījumi, bet arī cilvēki. Ar Jāni Čaksti, prezidenta mazdēlu, sadarbojamies jau kopš 1988. gada, un jau pēc gada, kad rīkojām pirmo prezidentam veltīto izstādi, bija iespēja aizbraukt uz Stokholmu, lai iegūtu vairāk liecību. 90. gadu sākumā mūsu rīcībā nonāca pirmais plašākais trimdas arhīvs – ģenerāļa, kara virsprokurora, vēsturnieka Vernera Tepfera bibliotēka, kur plaši pārstāvēta tā sauktā nometņu literatūra – bēgļu nometnēs veidotie iespiedizdevumi. Pamazām ieguvām materiālus arī poļu un zviedru valodā par juku laikiem Kurzemes hercogistē 17., 18. gadsimtā.
Esat piedalījies neskaitāmu ekspozīciju veidošanā. Varbūt kādas no tām bijušas īpaši tuvas?
IV Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem veltītā izstāde (tie taču bija un paliek vienīgie svētki, kas notikuši ārpus Rīgas), Jāņa Grestes 120. jubilejas ekspozīcija (Jānis Greste piedalījies trīs muzeju dibināšanā), jo īpaši 1998. gadā veidotā ekspozīcija par Ati Kauliņu. Viņš bija mūzikas pedagogs Hercoga ģimnāzijā, vairāk nekā 20 gadu – Annas baznīcas ērģelnieks, jauktā kora «Lira» ilggadējs diriģents, pirmā latviešu bērnu baleta mūzikas autors… Gadsimta sākumā Jelgavā viņš izdeva pirmo mūzikas žurnālu latviešu valodā «Mūzikas Druva». Grūtāk pat pateikt, kas viņš nebija. 1944. gada rudenī viņš mira zem krievu tanku ķēdēm. Atis Kauliņš apglabāts Jāņa parkā. Iespējams, kapavietai pāri iet iela.
Kas šodienas Jelgavā visvairāk būtu saglabājams nākamajām paaudzēm?
Ne tikai muzeju, bet, ceru, arī sabiedrību uztrauc, kā saglabāt to, kas palicis pāri no vecās Jelgavas koka apbūves. Starp citu, Jelgavas būvvēsture visos tās posmos ir ārkārtīgi interesanta. Gandrīz septiņsimt gadu pilsēta bijusi ieslēgta visai stingrās robežās. Ārpus tām Jelgava izplešas tikai 19. gadsimta beigās un arī ne visai daudz, jo jaunā apbūve tiek veidota nojaukto aizsargvaļņu teritorijā. Kaut arī tas nebija latviešu kapitāls, strauji attīstās rūpniecība un parādās daudzstāvu nami – visvairāk Akadēmijas ielā – ieskaitot ķieģeļrūpnieka Ņesterova namu, kas ir pirmais daudzstāvu nams ar labierīcībām Jelgavā. Strauji mainās Katoļu iela, kas kļūst par tādu kā ekonomisko centru. Akadēmijas ielā uzbūvēja nozīmīgus banku namus, taču vismazāk mainās Lielā iela. Līdz pat tās bojāejai 1944. gadā, izņemot vienu namu, tur viscaur bija vienstāvu, divstāvu koka apbūve – veikals pie veikaliņa. Nākamās lielās pārmaiņas Jelgavā bija ulmaņlaikos, kad uzcēla jaunu pasta, bankas ēku, tiltu, atjaunoja pili, rekonstruēja ūdensvadu… Skumji, ka, pētot sagrautās Jelgavas fotogrāfijas, nācās secināt – cik daudz no šīm mūsu gadsimta sākumā celtajām kapitālajām ēkām varēja atjaunot.
Kā atpūšaties?
20 gadu dziedāju korī «Juventus». Nav aprakstāma izjūta, kad piedalies Bēthovena «Odas priekam» atskaņojumā. Nu gan korī vairs nedziedu, taču kontakti ir saglabājušies. Tagad labāko atpūtu sagādā lauku darbi. Sievai ir zemnieku saimniecība. Ar traktoru nebraucu, bet burkānus arī neravēju. Pašam aiz Bērzu kapiem bija dārziņš, bet tā darbošanās jau vairāk bija sava prieka pēc. Bieži bija tā, ka darba augļus saņēma «nezināmais draugs».
Vai muzeja darbā reizēm nerodas līdzīgas izjūtas?
Jā, reizes divas. Kad 1993. gada 15. septembrī nozaga 14 priekšmetu apmēram 150 tūkstošu latu vērtībā, ilgi staigāju tāds… 1996. gada 4. oktobrī ar Interpola starpniecību trīs priekšmeti gan tika atgūti. Tāpat bija, kad iepriekšējā muzeja direktore Līga Meldere mēģināja ieķīlāt Eliasa gleznas.
