Nesenais Eiropas Komisijas progresa ziņojums par situāciju Latvijā kārtējo reizi liek aizdomāties…
Nesenais Eiropas Komisijas (EK) progresa ziņojums par situāciju Latvijā kārtējo reizi liek aizdomāties, kāpēc tādā tempā tiek realizēta nabadzības novēršanas programma vai kādi citi ar maznodrošinātajiem saistīti jautājumi: mēs taču jau trešo gadu pēc kārtas šāda veida ziņojumā esam atzīti kā stabili progresējoša valsts, kas plānveidīgi strādā pie ar integrāciju Eiropas Savienībā saistītām reformām.
Atbildi uz šo visai «komplicēto» jautājumu varam meklēt šā paša ziņojuma tekstā, kur skaidri un nepārprotami norādīts, ka pašlaik Latvijas lielākās problēmas saistītas ar tādām mums vitāli svarīgām jomām kā lauksaimniecība un valsts pārvaldes aparāts, proti, civildienests.
Nav noslēpums, ka lauksaimniecības politika Latvijā ir viena no visvairāk kritizētajām jomām kopš neatkarības atgūšanas. Nav arī noslēpums, ka zemkopības ministra krēsls ir ne pārāk pateicīgs un pieprasīts postenis valdībā, jo vistiešākajā veidā saistīts ar vēl joprojām apmēram 10% Latvijas iedzīvotāju nodarbinātību lauksaimniecībā. Tas, protams, ir nesamērīgi liels skaits, jo pat Amerikas Savienotajās Valstīs šajā nozarē nodarbināti tikai 1,5% no ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvara. Tas ir pilnīgi pietiekami, lai apgādātu patērētājus.
Latvijā problēmas lauksaimniecībā izriet nevis no daudzo nodarbināto, bet no lielā zemes apstrādātāju skaita ar salīdzinoši niecīgām apstrādājamās zemes platībām. Šajā situācijā nereti atklāti tiek subsidētas tirgus vajadzībām neražojošās saimniecības (naturālās saimniekošanas veids). Nākamā problēma ir bezdarbs Latvijas laukos, ko pārsvarā savtīgās interesēs izmanto attiecīgo lauku teritoriju lielsaimnieki, par smieklīgi zemu samaksu (apmēram Ls 2 dienā) piedāvājot darbu vietējiem iedzīvotājiem un pat nedomājot maksāt par šiem darbiniekiem jelkādus nodokļus, kā to paredz likums.
Tikai tad, kad lielsaimnieki sāks rēķināties ar saviem darbiniekiem, viņiem maksājot vismaz minimālo algu un no tās – nodokļus, varēs sākt nopietni runāt par Šķēles popularizēto Latvijas lauksaimniecības nozares latifundizāciju. Tā atrisinās virkni problēmu, jo tikai nopietnas zemnieku saimniecības spēs konkurēt ES brīvā tirgus apstākļos, kur latviešu zemnieku neviens atplestām rokām negaida.
Otra EK progresa ziņojumā visvairāk kritizētā joma ir civildienesta darbība un ar to saistītās problēmas Latvijā. Jaunais civildienesta likums, protams, ieviesīs zināmas korekcijas, jo tajā iestrādātas ES likumdošanas prasības un arī kvalitatīvi tas ir atbilstošāks mūsdienām. Galvenā problēma valsts civildienestā ir zemā ierēdņu kompetence. Tāpēc pašlaik, kad jaunais civildienesta likums nākamgad sāks sevi apliecināt praksē, lielāka uzmanība jāpievērš tieši ierēdņu papildu izglītošanai, kā arī jāmeklē iespēja paaugstināt atalgojumu šajā nozarē nodarbinātajiem.
Starp citu, valsts pārvaldes darbība ir pelnījusi kritiku, jo par to liecina elementāri fakti, piemēram, tikai 27% šajā sektorā nodarbinātajiem ir augstākā izglītība. Turklāt vidējā valsts pārvaldes darbinieku alga nepārsniedz Ls 135, kas ir neadekvāti maz, salīdzinot kaut vai ar valsts pilnvarnieku vai Ministru kabineta pakļautībā esošo aģentūru darbinieku algām, kuras bieži rakstām ar četriem cipariem. Tieši atalgojuma politikas dēļ profesionāli atbilstošākais darbaspēks civildienestu izmanto tikai kā atspēriena punktu, lai ar laiku pārietu uz daudz labāk atalgotu darbu privātajā sektorā.
