Pazīstamākais invalīdu sporta kluba «Cerība» sportists neapšaubāmi ir Jānis Janovskis. Par to, kā pārvarējis sevi, kā jūtas sabiedrībā, ko vēl grib sasniegt, Jānis stāsta intervijā pēc atgriešanās no Sidnejas paraolimpiskajām spēlēm.
Pazīstamākais invalīdu sporta kluba «Cerība» sportists neapšaubāmi ir Jānis Janovskis. Par to, kā pārvarējis sevi, kā jūtas sabiedrībā, ko vēl grib sasniegt, Jānis stāsta intervijā pēc atgriešanās no Sidnejas paraolimpiskajām spēlēm.
Kad tu sāki nodarboties ar sportu?
Kopš bērnības esmu gājis skolā kopā ar veselajiem. Tikai daži uz mani tā īpaši skatījās, lielākoties uztvēra kā līdzvērtīgu. Es mācēju tikt galā, samierināties – esmu tāds pats kā viņi. Domāju, ka katram no augšas ir dots kāds talants, un skolā pamanīju, ka man tas ir sports. Ar tā palīdzību es varu apliecināt sevi, vieglāk integrēties sabiedrībā, arī pievērst sev uzmanību.
Kopā ar veselajiem esmu piedalījies Rīgas, Latvijas čempionātos. Neesmu juties ierobežots, pateicoties tam, ka man ir drosme sevi apliecināt. Citi invalīdi bieži domā: vai man izdosies? Nevajag tik ļoti iedziļināties sevī, jo arī veselie nav pasargāti.
Tu divarpus gadus strādā Jelgavas bērnu namā – patversmē par audzinātāju. Kā tevi uztver bērni?
Bērni mani uztver kā palīgu un sporta sasniegumu dēļ vērtē augstu, grib līdzināties. Mani audzināmie ir zēni, kas grib sportot. Pats esmu bārenis – mācoties ceturtajā klasē, zaudēju tēvu, bet piektajā klasē – māti, tāpēc man šīs problēmas ir zināmas. Katram bērnam ir sapnis par kaut ko kļūt, sasniegt noteiktu labklājības līmeni, diemžēl mūsu valstī valda nesakārtotība. Bērniem nav iespēju piedalīties pulciņos, nevar sarīkot sacensības, jo trūkst inventāra. Viņiem vajag sevi apliecināt ne tikai sportā, bet arī mākslā.
Tu esi sevi apliecinājis – Sidneja ir otrā paraolimpiāde, kurā tu piedalies pēc 1996. gada starta Atlantā. Pastāsti par pirmajiem iespaidiem Austrālijā.
Paraolimpiādē no Latvijas piedalījāmies pieci sportisti, kā arī Paraolimpiskās komitejas priekšsēdētājs Valdis Nagobads, ārsts Pāvels Mustafins un treneris Aldis Šūpolnieks. Uz Sidneju izlidojām 1. oktobrī, ielidojām 2. oktobrī. Gaisā pavadījām 27 stundas, un tas nebija viegli. Sidnejā mūs sagaidīja Austrālijas latviešu ģimenes, pie kurām dzīvojām līdz 18. oktobrim, kad bija jāierodas olimpiskajā ciematā. Es dzīvoju Arņa Arnoldsona ģimenē 40 kilometru no Sidnejas. Tur gan nebija stadiona – trenējos ponija laukumā. Arnoldsonu ģimene iepazīstināja ar Austrālijas skaistākajām vietām. Mani pārsteidza auglīgā zeme, kurā visu gadu ir vasara, papagaiļi, kas dzīvo pilsētās tāpat kā pie mums baloži, apelsīnu un citronu koki apstādījumos, bet eksotiskos dzīvniekus gan redzēju tikai zooloģiskajā dārzā. Pārsteidza okeāna varenība, un kopā ar draugu arī nedaudz pasērfojām.
Vai tev patika dzīve olimpiskajā ciematā?
Salīdzinot ar Atlantas paraolimpiādi, spēles notika ļoti augstā organizatoriskā līmenī. Tajās bija iesaistīti ap 10 tūkstoši brīvprātīgo palīgu. Katrai valstij bija savs palīgs, mājiņa dzīvošanai un automašīna, daudzi pakalpojumi – internets, spēļu automāti, trenažieri, saunas, video un kino – bija pieejami bez maksas, tāpēc olimpiskais ciemats atradās pastāvīgā policijas uzraudzībā. Sidnejieši ir atsaucīgi, draudzīgi, pilsētniekiem ļoti patika mūsu tērpi – pelēkie spīdīgie uzvalki.
Bet kā ar sacensībām?
21. oktobrī pulksten13 metu šķēpu, ieguvu 6. vietu un uzstādīju personīgo rekordu. Biju gatavojies gūt panākumus augstlēkšanā, taču iznāca otrādi. Līdz šim lēcu 1,75 metrus, taču Sidnejā pārvarēju tikai 1,70 metru robežu. Nepaveicās tehnisku kļūdu dēļ un tāpēc, ka marķējums bija tādā pašā dzeltenā krāsā kā segums. Domāju, rezultātu ietekmēja arī tas, ka mēs, latvieši, nevaram apmeklēt starptautiskas sacensības, kurās var labāk iepazīt konkurentus.
Tu vairākus gadus nodarbojies ar sprintu. Kāpēc nestartēji šajā disciplīnā?
Ar sprintu nodarbojos piecus gadus, arī mācoties Sporta pedagoģijas akadēmijā. Simts, divsimt, četrsimt metru – tās ir manas distances. Šis sporta veids raksturīgs ar to, ka nepārtraukti jāattīsta ātrums. Kad tika slēgta Jelgavas 2. ģimnāzijas sporta halle, man zuda iespēja trenēties ziemas periodā, kas ilgst aptuveni piecus mēnešus. Jelgavā ar vieglatlētiku nodarboties ir grūti, sevišķi ziemas apstākļos, jo trūkst vietas, kur to darīt.
Kādi ir visspilgtākie iespaidi, kas palikuši atmiņā no Sidnejas paraolimpiādes?
Austrālijā nebija tik daudz pompozitātes kā ASV, taču salūts un dažādi specefekti noslēguma ceremonijā bija krāšņi. Iespaidīgs bija arī katras komandas iznāciens un goda aplis. Kad tev visapkārt ir 100 tūkstošu cilvēku un visi uz tevi skatās, tad sāc domāt, ka esi ievērojams, jo kur vēl tik daudz cilvēku tevis dēļ pulcēsies? Tas ļoti ceļ nacionālo pašapziņu.
Vai austrālieši ir sportiska tauta?
Austrālijā populārs ir beisbols un krikets, bet Sidnejā cilvēki rīkojas «bez kompleksiem» – ielās droši skrien cauri pūlim.
Kādi ir tavi nākotnes nodomi?
Piedalīties Eiropas vieglatlētikas čempionātā Holandē nākamā gada jūlijā.
