Mūsu mīļie radiņi – mums jau septiņi gadiņi! Kādi tie bijuši? Tas jājautā tiem, kas darbojas klubā vai kādreiz darbojušies.
Mūsu mīļie radiņi – mums jau septiņi gadiņi!
Kādi tie bijuši? Tas jājautā tiem, kas darbojas klubā vai kādreiz darbojušies. Tāpēc es šodien nerunāšu par to, ko katram devis klubs, nerunāšu par katra sasniegumiem, jo, nākot trīs reizes nedēļā uz nodarbībām, katram ir savi mērķi – uzlabot veselību (pēc pārciestām slimībām, nelaimes gadījumiem), sasniegt iespējami augstus rezultātus sportā, būt sabiedrībā, meklēt ceļu uz to.
Arī man un treneriem – Maijai, Aijai, Austrim – tie ir bijuši meklējumu un mācību gadi, jo viss sākās no nulles.
Sabiedrībai tie ir garīgās atmodas gadi, jo no gada uz gadu mēs izjūtam, kā pilsētā un rajonā kļūst arvien vairāk cilvēku, kas, neatkarīgi no tā, kādu amatu ieņem, izprot invalīdu problēmas mūsdienu sabiedrībā un pozitīvi novērtē kluba darbu.
Tāpēc saku mīļu paldies visiem, kas mūs septiņu gadu garumā atbalstījuši garīgi un materiāli, devuši iespēju izmantot sporta zāles, baseinu, kultūras namu dažādiem mūsu organizētiem pasākumiem un iespēju piedalīties daudzās sacensībās.
Mēs esam, mēs būsim tik ilgi, kamēr sabiedrībai būsim vajadzīgi, kamēr visi kopā vēlēsimies izdarīt ko labu.
Tie, kuriem ir veselības problēmas, nāciet, kā pratīsim, palīdzēsim.
3. decembrī – Starptautiskā invalīdu diena. Tie nav svētki, bet diena, kad visa sabiedrība tiek aicināta padomāt, ko esam darījuši, lai invalīds mūsu vidū justos normāli un kas visiem kopā jādara, lai no gada uz gadu invalīdu skaits samazinātos, nevis palielinātos, kā tas notiek līdz šim.
