Nokvēpuši, melnām mutēm, dziļi mežā dzīvojoši – tie nav rūķi vai troļļi, bet ogļdeģi. Dažās valstīs šī profesija sastopama joprojām. Latvieši gan esot arāju tauta, taču latvietis un ogles – arī tas ir iespējams.
Nokvēpuši, melnām mutēm, dziļi mežā dzīvojoši – tie nav rūķi vai troļļi, bet ogļdeģi. Dažās valstīs šī profesija sastopama joprojām. Latvieši gan esot arāju tauta, taču latvietis un ogles – arī tas ir iespējams.
Kurš gan Ozolniekos nepazīst Leonu Leci, kolorītu personību, melioratoru ar četrdesmit gadu stāžu, izgudrotāju, joprojām humora pilnu nemiera garu, kuram 73 gadi ne nieka nevar padarīt. Viņš joprojām ir aktīvs zemessargs. «Piestrādāju par pavāru. Kādu sviestmaizi jau vēl uzsmērēt varu,» smej sirmais vīrs. Šovasar Leons Lecis apbraukājis Latviju un fotografējis visu zemessardzes bataljonu ieejas durvis, to adreses uzzinot telefongrāmatā. «Zemessardzei tuvojas desmit gadu jubileja, un vēsture ir jāiemūžina,» viņš skaidro savu aizraušanos.
Mazpulcēns, leģionārs, tankists un buldozerists
Leons Lecis ir vidzemnieks, kas dzimis Rūjienas pusē. Skolas gados aktīvi darbojies Mazpulkā, savulaik Valmieras apriņķī otro vietu govju slaukšanā ieguvis. Rūjienā kādā mazpulcēnu izstādē ieradies arī prezidents Kārlis Ulmanis un mazajam Leonam uzdāvinājis šokolādi. Protams, zēns ar to lepojies, taču notikušā nozīmīgumu sapratis krietni vēlāk, prezidenta dzimšanas dienā atjaunoto Pikšu pagalmā stāvot. Vēl tagad viņš atceras, kā skolēni ziedojuši santīmus Brīvības pieminekļa un Ķeguma spēkstacijas celšanai. Kara laikā Leonam Lecim iznācis elektrostaciju aizsargāt, bet tālāk ceļi veduši uz Čehiju, Ungāriju, Austrumvāciju. Kad karš beidzies, devušies mājup uz Latviju, taču Baltkrievijā, kādu rītu pamodušies, ieraudzījuši, ka visapkārt apmešanās vietai – dzeloņdrāšu žogs. Sibīrija gan gājusi secen, bet pāris gadu latviešiem vajadzējis pavadīt, ogles rokot.
Pēc tam sekojušas mācības padomju armijā tankistu daļā. Diezin ko poļitruks teiktu, ja dzirdētu, ka Lecis tankā dzied «Mēs sitīsim tos utainos….»
Tad sekoja darbs meliorācijā uz buldozera (gandrīz tas pats tanks vien ir). Ar savu buldozeru Leons Lecis pēc kara piedalījies sagrautās Jelgavas drupu līdzināšanā. Viņam pavēlēts nolīdzināt gan Svētā Simenona un Annas pareizticīgo katedrāli, gan Trīsvienības baznīcas torni. Pateicoties buldozerista neatlaidībai, šāds liktenis ēkām nav bijis jāpiedzīvo, lai gan daudz pūļu tas prasījis. Toreizējo pilsētas mēru Lecis uzvedis Trīsvienības baznīcas tornī un divas stundas skaidrojis, ka no tā iznāktu lielisks skatu tornis.
Buldozers lieti noderējis arī 1991. gada barikāžu laikā, kad tā vadītājs gatavojies no Ozolniekiem pa šosejas malu braukt uz Rīgu. Būtu aizbraucis arī, ja vien pusstundu pirms izbraukšanas nepiezvanītu dispečere un nepateiktu, ka buldozera vešanai piešķirta platforma. Rīgā uz barikādēm ar uzticamo kara zirgu buldozeru ar Ozolnieku vīru un rīdzinieku atbalstu pavadītas piecas dienas. Par to 1998. gadā Barikāžu atbalsta fonds Leonam Lecim piešķīris piemiņas zīmi. «Ja šodien vajadzētu – brauktu atkal,» viņš nešaubās ne mirkli.
Zāļu miltu kalte – kokogļu dedzinātava
Par kokogļu ražošanu Leons Lecis interesējies jau kopš bērnības. Tad un arī tikko pēc kara kokogles gatavotas pēc tā sauktās grāvju metodes – grāvī ar gāzes ģeneratoru, smiltīm un velēnām.
Strādājot meliorācijā, Latvija izbraukāta un iepazīta krustām šķērsām. Tad nāca citi laiki – paši tikām pie stūres un Maskava vairs nebija jāklausa. Tiklīdz cilvēki uzzināja, kas ir privātais mežs, tā domāja, kā pie santīma tikt, un Latvijā sākās kokogļu bums.
Leons Lecis, braukādams pa kolhoziem, bija nolūkojis zāļu miltu kalti. Un nospriedis – tā izgatavota no karstumizturīga metāla, kāpēc gan nevarētu pielāgot ogļu dedzināšanai? «Pašam man meža nav, tāpēc par ražošanu nedomāju, gribēju tikai sagatavot dāvanu zemniekiem,» atzīst izgudrotājs.
Kokogļu ražotne sastāv no divām daļām, kurām pa vidu atrodas kurtuve, un tā ir pārvietojama. Kurinot gāze pa caurulēm aizplūst no vienas daļas uz otru un karsē izejmateriālu – koku. Kokogļu ražošanas cikls ilgst līdz 24 stundām un ir atkarīgs no malkas mitruma. Tad ogles, hermētiski noslēgtas, divas trīs dienas atdzesē, lai nerastos dzirkstele, pēc tam nedēļu tur atvērtas, lai izvējojas, un tikai tad var sākt iepakošanu.
Kokogļu ražošanā izmanto lapu kokus – līkus un greizus, tādus, kas neder finierim. Vēlams, lai tie būtu pusgadu apžuvuši, jo citādi kokogļu ražošanas cikls būs ievērojami ilgāks.
Pašlaik kokogļu ražotāju palicis pavisam nedaudz – bums ir pagājis. «Kāpēc tā?» jautāju. «Daudzi cerēja, ka ogles pašas gatavas nāks, bet ir jāstrādā. Dažs labs domāja – ja ir no mājas izkustējies, tad jau kaut ko nopelnījis. Ņēma kredītus, bet nevarēja apgūt. Bija grūtības ar kokogļu realizāciju, jo tā ir sezonas prece, ko ziemā nepērk …»
Bet ne visiem iet tik drūmi. Tepat netālu Cenu pagastā, bijušās rūpnīcas «Spartaks» teritorijā, darbojas kokogļu ražotne «Mežrozīte». Leona Leča dedzinātavā ir pārvietojama horizontālā krāsns, šajā ražotnē ir vertikāli, stacionāri cepļi un tiek izmantoti «Latvijas finiera» ražošanas atkritumi. Ir noslēgti līgumi par produkcijas realizāciju un iepirktas gatavas kokogles no citiem zemniekiem. «Mežrozītes» īpašnieka un Leona Leča starpā valda draudzīgas attiecības. «Mēs viens otram prasām padomu un sadarbojamies,» viņš atzīst.
Dīvaina šķiet Latvijas kokogļu ražošana. Uz benzīntankos nopērkamajiem Latvijas kokogļu maisiem uzraksti ir angļu un somu valodā. Sūta no mūsu valsts uz Somiju papīra maisiņus apdrukāt, pēc tam – atpakaļ. Latvijā maisus piepilda ar oglēm un atkal sūta atpakaļ uz Somiju.
Arī Anglijā un Dienvidāfrikā ražo kokogles
Kādu dienu Leona Leča dēls atvedis mājās «Meža Avīzi», bet tur nofotografēta un aprakstīta tēva kokogļu dedzinātava, taču kā izgudrotāja nosaukta angļu firma «Vebsters Retords». Savu agregātu Leons Lecis sācis gatavot vēl toreizējās Starpkolhozu celtniecības organizācijas (SCO) darbnīcās Jelgavā. Tur kāds strādnieks ļoti interesējies par viņa izgudrojumu, bet – ej nu sazini… Angļi gan stāsta, ka krāsni nolūkojuši Dienvidāfrikā, taču Leča kungs, kas vāc informāciju par kokoglēm no visas pasaules, apgalvo, ka Dienvidāfrikā no dzeloņkrūmiem kokogles ražo citādi. Un ko tur vairs pierādīsi? Leonam Lecim ir vairāk nekā 50 autorapliecību par izgudrojumiem meliorācijā, bet kokogļu dedzinātavai patents nebija reģistrēts.
Taču saimnieks nedomā mest plinti krūmos. Divu gadu laikā viņš izgudrojis un reģistrējis katamarānu ar «Ford Transit» motoru, kuru šovasar izmēģinājis tepat Ozolnieku ūdenskrātuvē. Izdevies labi, vēl tikai virsbūve jāizgatavo.
Bet kā tad ar kokogļu ražotni? Leons Lecis to grib pārdot, jau licis «Lauku Avīzē» sludinājumu. Brauca, interesējās un pētīja daudzi, bet neviens tā arī nenopirka. «Mežu īpašniekiem un kokogļu ražotājiem vajag kooperēties tāpat kā kādreiz kulšanas talku laikā, kad kuļmašīna apbraukāja vai visu pagastu,» domā kokogļu dedzinātavas izgudrotājs. Ja pēc raksta izlasīšanas kādam rodas interese par kokogļu dedzināšanas krāsni, Leons Lecis aicina zvanīt pa tālruni 3050276. «Parādīšu, pamācīšu, bet par samaksu varam savstarpēji vienoties,» viņš iedrošina.
Noslēgumā jautāju: «Vai ir kas tāds, ko jūs vēl vēlētos dzīvē sasniegt? »
«Pikšās jāuzceļ piemineklis prezidentam Kārlim Ulmanim. Tam jāatrodas nevis Rīgā ielas malā, bet Ulmaņu dzimtas mājās, tā, lai zemnieks varētu apciemot savu prezidentu,» Leons Lecis ir Latvijas patriots.
