Fabula īsumā ir šāda. Pensionāru pāris, kam bērni jau paši savā dzīvē, vada mūža vakaru klusā piejūras pagastā.
1. Vārds: Laimīte. Uzvārds: Berga. Dzīvesvieta: Medzes pagasta Jozdreijas Liepājas rajonā. Sociālais statuss: pensionāre. Īpašas pazīmes: optimiste.
2. Vārds: Nandu. Sinonīms: Rea. Dzīvesvieta: Medzes pagasta Jozdreijas Liepājas rajonā. Sociālais statuss: liekēdis. Īpašas pazīmes: nelido…
Fabula īsumā ir šāda.
Pensionāru pāris, kam bērni jau paši savā dzīvē, vada mūža vakaru klusā piejūras pagastā. Tur viņi nokļuva astoņdesmitajos gados Laimītes splīnīgā rakstura un apstākļu sagadīšanās dēļ – kādreizējā Liepājas Mūzikas skolas arfas spēles skolotāja nebija pietiekami pakļāvīga un saticīga, lai dancotu pēc citu stabules, – bez lieka apdoma atsaucās uz sludinājumu avīzē: «Medzē vajadzīga cūkkope, dzīvokli piešķir…» Dzīvoklis Laimītei nebija vajadzīgs, toties viņa lūdza toreizējo saimniecības vadību lēti pārdot kaut vismazāko, kaut šķībāko mājeli. Tā viņa tika pie Jozdreijām. Dzīvesvieta simtprocentīgi atbilda izvirzītajām prasībām. Mūziķes rokas, kas bija tik vien trenētas, cik vajadzīgs, lai no arfas izvilinātu glāsmainas skaņas, nu cilāja un stiepa cūkēdiena spaiņus, dancināja sekumus un apauga ar tulznām. Kad valsts iekārta apmeta kūleni, tam sekoja arī Bergu pāra ienākumu līmenis. Kā tūkstošiem šā gadagājuma neveiksminieku, viņi tika nosodīti iztikšanai ar pazemojoši niecīgu pensiju un ienākumiem, kurus var izspiest no divām gotelēm.
Izmisīgais cīniņš, lai būtu, ko celt priekšā pašiem un gotiņām, enerģisko Laimītes kundzi vedināja uz dažādām pārdomām, līdz televīzijas raidījumā «Dzīvīte» dzirdēja stāstām par strausu audzēšanu Somijā. «Ja strausi aug Somijā, tad augs arī pie mums Latvijā, te taču siltāks,» viņa toreiz nodomāja un uzreiz ķērās rakstīt vēstuli Latvijas tā laika vēstniecei Somijā Annai Žīgurei. Kas būs – būs!
Bija! Notika: vēstniece ne tikai atbildēja, bet arī sameklēja kādu lauksaimniecības skolu, kur māca kopt strausus. Sazinoties ar skolas direktoru, Laimītes kundze – žvīk, žvāk, ko tur daudz domāt! – pārdeva abas govis, lai būtu ceļanauda, un prom uz Somiju lūkot, kādās pilīs tiek audzēti dienvidzemju brīnumputni, kas sola pasakainu peļņu…
Kā nu bija, kā ne, bet kāds veiksmīgs somu biznesmenis, kas ar strausu audzēšanu bija stāvus bagāts ticis, pēkšņi sadomājis vai nu precēties, vai šķirties, vai cits dundurs viņam iedzēlis, tikai viņš pārcēlies dzīvot uz savas zemes metropoli Helsinkiem, iestājies universitātē un vairs nevēlējies par strausiem ne dzirdēt. Tad nu šis Laipnais Cilvēks Laimīti Bergu aplaimojis ar diviem pāriem putnēnu: sak’, gribēji? Lūdzu! Mācies kopt, audzē. Un pats par savu naudu dāvanu uz Medzes Jozdreijām nogādājis.
Tā Laimīte sākusi ar «strausu biznesu» nodarboties. Tagad viņa saka: kas nu par biznesu, drīzāk tas tāds hobijs. Dārgs prieks.
Bija pērn atbraucis «Kas var būt labāks par šo?», nu tas pavārs, Mārtiņš Rītiņš. Novilcis savu garšīgo sakāmo, viņš rādījis uz putniņiem un klāstījis: Londonas bodēs strausu gaļa par 30 mārciņām kilogramā, Kopenhāgenas supermārketā viena ola maksājot mūsu naudā 28 latus…
Ha, Laimīte smej, ja viņa savu strausu noliktu uz letes Liepājas tirgū, pielīmētu cedeli «17,– Ls/kg», tad jau drīzāk kāds cits varētu pelnīt, uz viņu kā cirkā rādīdams!
Jābūt pieprasījumam, bet pieprasījums var būt tikai tad, ja tiek piedāvāts – kvantums. Tik un tik centneru vai tonnu gaļas katru mēnesi. Ko iesākt ar četriem strausiem?
Ahā! Olas! Var tirgot tās. Vasarā pamēģinājusi tūristus mielot ar kulteni. Katra ola ap 600 gramu svarā, kādus 20 latus par eksotisko olu ietirgojusi. Tāda ir bilance: gadā realizēta viena ola.
Bet barība jāgādā, jāpērk. Strauss gan nav cūka, tomēr četru putnu fermai gadā vismaz divas tonnas kombinētās barības vajag. Tas maksā 300 latu. Precī-
zi – vajadzīga vismaz viena vidusmēra latvieša gada pensija. Bet strausi, ja vērīgi lasījāt sākumu, ir liekēži, viņi gaida, kad klāt pienesīs. Turklāt mūsu valstī strausu barību neražo, jāpielāgo «Straumes» produkcija, kuras sastāvā nav tādu vitamīnu un nav šādu mikroelementu… Ko īsti vajag, precīzi pateikt nezina neviens, jo arī neviens veterinārārsts Latvijā nezina, kas strausiem «iekšā». Ja zina, tad tikai Rīgas zooloģiskā dārza speciālisti, bet viņi par savu slepeno informāciju prasa speciālu honorāru. Kur lai ņem naudu visām šīm vajadzībām? Pat gotiņu taču jau nav, tās «nobraukāja» turpu šurpu Somijas maršrutā.
Jā, saka Laimīte, tagad esot cits skatiens uz visu šo strausu būšanu. Nevajadzējis iesākt, būtu labāk sēdējusi un mierīgi gaidījusi savu pēdējo stundiņu, kā to simti un tūkstoši viņai līdzīgo darot. Vismaz viņas gados ar šo biznesu esot pavisam «garām».
Rēķiniet paši. Pat cālis par vistu jāprot izaudzēt, tītarēniem rasā piemetas vārgas kājas, zoslēniem līdz pirmajām spalvām knābjos vitamīni pilināmi. Strauss, kas savā vaļā augt radis vai nu Dienvidamerikas pampās, Āfrikas savannā vai Austrālijas bušos, nebrīvē nav nekāds pensionārs, kam pietiek ar garoziņu, ar biezpiena pikuci vien. Viņam no Somijas, no Anglijas īpašas «drapes» un piedevas ēdienam vajadzīgas. Tas viss maksā naudu, tāpēc iznāk, ka Laimīte mūža vakarā pati sev kaklā nelaimi uzkārusi. Nē, strausus par nelaimes putniem viņa nesauc, ir pat zināms gandarījums, ka nu jau kopš kāda laika pret savu barotāju tie nav agresīvi. Re, arī pret mums, ciemiņiem, tie pastiepj savus garos kaklus. Varbūt ļausies noglāstīt? Nekā, ieņem savu jocīgo puspietupiena pozu un aiziet prom uz aploka otru galu tādiem teciņiem, ka Aigaram Fadejevam ne sapņos līdzi tikt!
Dīvaini, ka uz divām vien kājām zibenīgā ātrumā šurpu turpu pārvietojas piecdesmit kilogrami krāšņās spalvās fasētas ekskluzīvas gaļas. Tā esot visveselīgākā, jo itin nemaz nesatur holesterīnu, Rietumos šis produkts pilnībā draudot izspiest tradicionālās cūku karbonādes, rostbifus un vistu ciskas. Arī Latvijā tradicionālo lopkopību un putnkopību pamazām sāk aizstāt ar eksotiskākām ēdamajām būtnēm – gliemežiem, paipalām, tagad arī strausiem. Ja tic meteorologu un citu dabas zinātnieku pravietojumiem, tad nākamās paaudzes mūsu platuma grādos piedzīvošot ja ne bibliskos grēku plūdus, tad pamatīgu klimata sasilšanu, Latvijas floru kuplināšot eksotiski, neredzēti augi… Iespējams, šīm globālajām pārmaiņām jau laikus jāsāk piemēroties, jo, kas zina, varbūt pēc gadiem piecdesmit simts strausu pulki Zemgales līdzenumos pārvietosies bariem, bet, piemēram, par govīm bērniem skolās mācīs kā tagad par mamutiem.
Tagad strausu audzēšana tiek uzskatīta par netradicionālo lauksaimniecisko ražošanu, neatlaidīgākajiem entuziastiem pat reizēm izdodas no valdības izkaulēt subsīdijas. Tas, ka šie «mazulīši» mūsu slapjdraņķī nejūtas slikti, jau pierādīts. Iespējams, ka drīzumā tiešām strausu audzēšana varēs izvērsties perspektīvā nodarbē mūsu panīkušajos laukos. Īpaši, ja ievēro šo putnu unikālo «tehnoloģiskumu»: izmantojama gaļa, olas, spalvas, pat āda, no kuras (piemēram, Spānijā) tiek izgatavotas modernas somiņas dāmām un portfeļi bagātiem onkuļiem. Taču, pirms uz skrejošajiem gaļas blāķiem skatīties kā uz dzīviem seifiem, jāņem vērā, ka šis bizness prasa ļoti daudz (netradicionālu) zināšanu un ļoti daudz (tradicionālu) izdevumu: pārītis pusaudžu strausu maksā trīs tūkstošus amerikāņu dolāru. Bet neba visi izdzīvo.
Laimīte Berga teic, ka vēl plinti krūmos nemetīšot, centīšoties uzrīkot inkubatoru, un tad lai no olām šķiļas panākumi.
