Domstarpības, vismaz minimālas, starp darba ņēmēju un darba devēju ir pastāvējušas vienmēr.
Domstarpības, vismaz minimālas, starp darba ņēmēju un darba devēju ir pastāvējušas vienmēr. Pirmais bieži jūtas pārslogots un vēlas par savu darbu saņemt vairāk, savukārt pēdējais no padotā gaida augstāku padarītā darba kvalitāti un mazākas pretenzijas uz atalgojumu. Protams, tie ir tikai daži aspekti darba ņēmēju un devēju attiecībās, kurām Latvijā pagaidām tiek pievērsta pārāk maza vērība. Ne velti tautā joko, ka trešās Atmodas himna skan: «Ja tev šeit nepatīk, vari iet meklēt darbu citur, un tavā vietā nāks cits!»
Latvijā ir daudz neapmierinātu darba ņēmēju, uz to norāda arī daudzās tiesu prāvas starp darba ņēmējiem un devējiem. Biežās konfliktsituācijas nepārprotami liecina par to, ka abas puses – darba ņēmējs un devējs – nespēj vai nevēlas saprasties. Pēdējais variants ir jo īpaši bēdīgs.
Nekustamā īpašuma pārvaldes (NĪP) bijušās sētnieces Vēsmas Kores rūgtuma pilnā vēstule «Ziņām» ataino konfliktu ar bijušo darba devēju – NĪP vadību – tieši dialoga trūkuma dēļ. Uzreiz rodas vairāki jautājumi. Vai tās tiešām bijušas domstarpības, vai tikai vienas puses rūgtums? Kura puse šoreiz bijusi dialogam gatava un kura – ne? Un kāpēc problēmas attiecībās ar darba devēju viņa nerisināja, vēl strādājot NĪP, bet tikai pēc tam, kad labprātīgi bija atstājusi savu darbu?
V.Kores vēstulē paustais ir pretrunā ar NĪP direktora Jura Vidža «Ziņām» sacīto. Piemēram, V.Kore apgalvo, ka pie NĪP direktora skaidroties iet nevarēja (citādi «atlaidīšot tūlīt no darba»), savukārt, pēc J.Vidža sacītā, V.Kore skaidroties nemaz nav nākusi, kaut gan NĪP darbiniekiem tas esot iespējams jebkurā laikā neatkarīgi no pieņemšanām.
Attiecībā uz pļaujmašīnām, kuras saskaņā ar V.Kores sacīto NĪP sētniekiem neizsniedz, J.Vidžis skaidro, ka pēc 300 latu vērto pļaujmašīnu sabojāšanas vienā sezonā NĪP sētniekiem sāka izsniegt izkaptis. NĪP neesot līdzekļu jaunu pļaujmašīnu iegādei katru sezonu. NĪP direktors arī noliedz vēstulē minētā vecā darba līguma esamību, «kurā teikts, ka ielas pat ar šļūteni jāmazgā».
Visbeidzot «Ziņu» rīcībā esošā Jelgavas pilsētas pašvaldības bezpeļņas uzņēmuma «NĪP» sētnieku darba samaksas nolikuma, kas saskaņots ar Jelgavas pašvaldības izpilddirektoru Juriju Strodu, punkts 1.5 paredz: «Sētniekiem, kuri izpilda uz laiku (atvaļinājuma, slimības gadījumā) promesošā darbinieka darba pienākumus, piemaksā līdz 30% no promesošā darbinieka algas». Latvijas Darba likumu kodeksa 85. pantā noteikts: «Konkrētas valsts un pašvaldību uzņēmumu, iestāžu un organizāciju darbinieku stundas (dienas) tarifa likmes, mēnešalgas un amatalgas, darba samaksas noteikumus un darba normas nosaka darba koplīgumos vai abām pusēm vienojoties uzņēmuma, iestādes un organizācijas līdzekļu ietvaros.» Tā ka pārmetumi par 30% piemaksu neatbilstību likumdošanai šoreiz, šķiet, ir nevietā.
Situāciju delikātu padara apstāklis, ka abas puses apgalvo pretējo. Izšķirīgs ir tas, kura puse rīkojas saskaņā ar likumdošanu un loģiku. Kaut kā negribas ticēt, ka šodien kādas pašvaldības organizācijas darbiniekam var sagādāt problēmas piekļūt pie vadītāja, lai izrunātu darba organizācijas jautājumus. Varbūt padotajiem vēl joprojām ir padomju laikā tik bieži izjustās bailes no priekšniecības? Tad pienācis laiks no tām tikt vaļā.
No otras puses, pat Latvijas īpaši mežonīgā kapitālisma laikmetā katra uzņēmuma vadītājam ir jāizvērtē vadības stils, lai uzlabotu mikroklimatu kolektīvā, kas tieši ietekmē arī darba ražīgumu. Pašreizējais mikroklimats NĪP, domājams, nav ideāls un ir uzlabojams, taču personīgais aizvainojums nevarētu būt pamats pārmetumiem uzņēmuma vadībai. Ja tādi patiešām ir, neapmierinātais darbinieks var vērsties Valsts darba inspekcijā vai tiesā.
Un vēl. No darba devēja un ņēmēja nesaskaņām nekādā gadījumā nedrīkst ciest pašvaldības uzņēmuma klienti. NĪP apsaimniekoto ēku apkārtnei jābūt sakoptai un kāpņutelpām izslaucītām, caurajiem jumtiem – salāpītiem. To nedrīkst aizmirst arī attiecību noskaidrošanas karstumā.
