Daudzdzīvokļu mājas kāpņu laukumiņš pirms bēniņu durvīm. Zemē nolikta ūdens pudele, matracis. Uz tā sakņupis nenosakāma vecuma cilvēks.
Daudzdzīvokļu mājas kāpņu laukumiņš pirms bēniņu durvīm. Zemē nolikta ūdens pudele, matracis. Uz tā sakņupis nenosakāma vecuma cilvēks.
Viņš ir divdesmit septiņus gadus vecs, narkomāna stāžs – četrpadsmit gadu. Šajā stāstā pārsvarā būs skumjas notis. Stāstā, kuru uzticēja Alekša māte (personu vārdi mainīti – red.).
Devu viņam visu
Mana bērnība nebija laimīga. Mātei atņēma vecāku tiesības, un es dzīvoju bērnunamā, internātā, vēlāk – kopmītnē. Savs labiekārtots dzīvoklītis man ir tikai piecpadsmit gadu, kaut pašai jau pāri piecdesmit. Centos, lai man ar dēlu būtu labas, atklātas attiecības, lai viņam būtu normāla dzīve.
Ar Alekša tēvu izšķīros tāpēc, ka viņš bija alkoholiķis. Mans otrais vīrs bija ļoti labs cilvēks, palīdzēja audzināt dēlu. Kā es priecājos, ka ar puiku vīrietis nodarbojas. Bet vīrs pēc sešiem mūsu kopdzīves gadiem nomira.
Vīrs bija no Baltkrievijas, un uz viņa nāves piemiņas dienu paņēmu Aleksi līdzi. Dēls bija redzējis, kur vecmāmiņa noglabāja degvīna pudeli kompresēm un to slepus izdzēris. Braucām uz vilcienu, bet Aleksis tāds miegains. Kamēr atvadījos no radiem, atskrēja puika un sauca: «Jūsu Aleksis beigts!» Skatījāmies, patiešām – guļ skvēra vidū, pat pulsu nevar sataustīt. Vēlāk slimnīcā ārsts pateica, ka Aleksim ir slima sirds, bet, ja viņam būs veselīgs dzīvesveids, tas pāries. Tikai nekādā gadījumā nedrīkst lietot alkoholu un smēķēt. Ar to viss sākās.
Bīstamās vīzijas
Kāda mana laba paziņa strādāja saimniecības preču veikalā. Reiz viņa stāstīja, ka mans dēls nozadzis divas līmes «Moments» tūbiņas. Nesapratu, kāpēc. Viņa skaidroja – to puikas ostot.
Runāju ar Aleksi, kāpēc viņš tā dara. «Vai, mammu, tad zaķīši lido un vilciens brauc pa debesīm!»
Devu puikam naudu, piedāvāju aizbraukt ar vilcienu uz zooloģisko dārzu, aiziet uz mežu. Stāstīju, ka tā inde bojā smadzenes. Bet viņš pretī – ko tu mani māci. Tad Aleksis bija 6. klasē.
Kādu dienu iecirkņa pilnvarotais piezvanīja pie dzīvokļa durvīm un turēja aiz čupra manu dēlu – pilnīgi streipuļojošu. Visas drēbes noķēpātas ar līmi, rokās maisiņš. No šā skata paģību. Krītot drēbes parāvās uz augšu, un milicis ieraudzīja, ka manas kājas vienos zilumos. Kad atguvos, viņš prasīja: «No kā?» Atbildēju, ka dēls mani spārda un sit, jo nelaižu viņu ostīt līmi, cenšos būt kopā.
Ar katru dienu kļuva sliktāk. 8. klasi Aleksis nepabeidza, jo nevarēja nokārtot eksāmenus. Viņu pat ielika uz pārbaudi psihiatriskajā slimnīcā, taču ārsti atzina, ka ir tikai rakstura patoloģiskas izmaiņas.
Jauna pieredze
Alekša tēva dzimtene ir Kaukāzā, Adigejā. Puika paziņoja, ka esmu slikta, skolotāji arī, tāpēc braukšot pie tēva. Atļāvu. Dēls aizbrauca oktobrī, bet jau janvārī atgriezās. Izrādās, ka Adigejā audzē kaņepes un daudzi smēķē hašišu. Vēlāk Aleksis lielījās, kādas vēl vielas viņš tur iemācījies lietot.
Tajos gados, vēl padomju laikos, jau uzskatīja, ka pie mums narkomānijas nav. Kad meklēju palīdzību, mani kaunināja, ka apmeloju savu dēlu.
Tā kādu reizi Aleksim – lomkas. Lūdza, lai izsaucu ātro palīdzību. Bet feldšere prasīja, kā lai palīdz, jo nezināja, kā apieties ar narkomāniem. Morfija ampulas – stingrā uzskaitē un limitētas. Aleksim iepotēja nomierinošas un miega zāles, bet otrā dienā viņš atkal sāka meklēt nākamo devu.
Nav jau tā, ka Aleksis negribēja pretoties. Cik reižu viņš nav bijis ārstēties! Pat kādu darbu sameklēja, bet pēc dažām nedēļām atkal viss sākās no jauna.
Tukuma rajonā skaistā vietā vedu Aleksi uz narkomānu rehabilitācijas centru. Tur bija ļoti labi, viņš varēja strādāt, bija paēdis. Es biju tik apmierināta un laimīga! Taču pēc dažām dienām Aleksis pārbrauca mājās. Nākamajā rītā es viņu iesēdināju autobusā – lai brauc atpakaļ. Bet viņu vairs atpakaļ nepieņēma, jo pārkāpti noteikumi. Iedeva naudu atceļam, drēbju maisu uz sūtīja projām. Dēls turpat pie vietējiem par visu naudu nopirka no magonēm gatavotu hanku un kājām nāca mājās. Ieklīda purvā, pazaudēja drēbes un dokumentus – arī pasi un darba grāmatiņu. Pārradās pēc trim dienām slapjās drēbēs, pilns ar ērcēm. Brīnījos, kā viņš pats nenoslīka.
Vēstules no cietuma
Aleksis trīs gadus ir sēdējis cietumā. Kopā ar draugu atņēma diviem tādiem pašiem divriteņus. Tiesas spriedumā bija rakstīts, ka piedzirdījis nepilngadīgo (draugam nebija astoņpadsmit, un ne jau mans dēls bija tas galvenais dzirdītājs), noziegums izdarīts grupā (divatā), kāvušies (Aleksis tikai puisi no riteņa bija atgrūdis) un atņemta manta (divritenis).
Kādas man vēstules dēls no cietuma rakstīja! Kā viņš mani mīl un kā palīdzēs, kad pārnāks. Īpaši mīļas tās bija tad, kad nāca tuvāk apmeklējuma laiks. Uz cietumu var vest astoņus kilogramus pienesumu. Aleksis vēl izkārtoja otrus astoņus uz cita vārda. Tad es ar saviem četrdesmit pieciem kilogramiem svara kā tāda skudriņa Tipa ar ratiņiem braucu uz cietumu. No smagumu nešanas sabeidzu muguru un rokas, abām acīm plīsa tīklene.
Kad Aleksis iznāca no cietuma, lūdzu Domi, lai piešķir dēlam atsevišķu mājokli. Zināju, ka viņš arī cietumā bija lietojis kādas tabletes un dzīvot kopā ar viņu būs neiespējami. Es nevarēju samierināties ar viņa dzīvesveidu. Ko tik viņš nav darījis – griezis vēnas, stāstījis, ka viņam ir tuberkuloze un epilepsija, paaugstināta temperatūra un sāpošs zobs. Kad viņam rādījās halucinācijas, man bija bail palikt ar viņu vienā dzīvoklī.
Redzēju, ka viņš grimst purvā aizvien dziļāk un dziļāk. Esmu vairākas reizes dzirdējusi – runājiet ar savu bērnu, svešs cilvēks par viņu neinteresēsies. Aleksis manī neklausījās – es esot tā sliktā, tāpēc ka visvairāk esmu runājusi par viņa postu. Tad viņš iet un stāsta, ka es esmu slikta māte, nedodu viņam ēst, dzenu ārā no dzīvokļa.
Pērn dzīvokļa komisija divreiz atteica Aleksim dzīvokli un ieteica pierakstīties pie mātes. Es nezināju, ka vārds «ieteica» nenozīmē, ka man tas jādara obligāti. Aleksis apgalvoja, ka viņam draudēs sods, ja nebūs pieraksta, un es viņu pēc cietuma pierakstīju savā dzīvoklī. Vienu brīdi šķita labāk. Viņš sameklēja darbu. Cietumā bija iemācījies ļoti labi minēt krustvārdu mīklas. Es nopriecājos – tad jau smadzenes vēl nav pavisam atrofējušās, varbūt vēl viņu var glābt. Taču viss atkal aizgāja vecajās sliedēs.
Pēdējās cerības
Aleksis sāka apmeklēt Anonīmo alkoholiķu grupu. Tur iepazinās ar Pēteri, bijušo narkomānu no Latgales. Viņi abi atnāca pie manis uz mājām. Pēteris manā klātbūtnē teica Aleksim: «Mēs tagad norunājam – dzīvība vai nāve. Mamma tevi paņems atpakaļ, bet tev jāatrod darbs, jāpalīdz viņai. Viņa vienīgā mīl un ir cīnījusies par tevi. No narkotikām viegli vaļā tikt nevar, varbūt paies gadi.»
Atkal paņēmu Aleksi pie sevis. Baroju, apmazgāju – smuks puika. Pēc nedēļas viņš sāka lietot narkotikas, bet Pēteris, atvainojies, ka nekas nav iznācis, aizbrauca. Pirms prombraukšanas vēl pateica: «Aleksis lietos narkotikas tik ilgi, kamēr jūs viņu uzturēsiet, kamēr viņam būs kur palikt. Tā tas turpināsies, kamēr viņš nomirs.»
Augustā izdzinu Aleksi no dzīvokļa. Vairs nevarēju izturēt brutālo izturēšanos, viņš sāka zagt mantas pārdošanai. Nobijos, ka viņu atkal var ielikt cietumā, un tad viņu vairs nevarēšu izrakstīt no sava dzīvokļa. Kā es viena pati ar savu invaliditātes pensiju spēšu samaksāt par dzīvokli, nopirkt zāles un izdzīvot? Bet to samainīt vai pārdot bez dēla piekrišanas nevarēšu. Pēc juridiskas konsultācijas noskaidroju, ka man tomēr ir iespēja izrakstīt dēlu. Tā arī izdarīju
Pēdējo reizi, kad Aleksis nokļuva slimnīcā, viņš iepazinās ar kādu vīru no laukiem. Tas saka, nebēdā, brauc dzīvot pie manis, man ir zeme, lopi, ko darīt būs. Aleksis cerēja, ka laukos būs grūtāk tikt pie narkotikām un alkohola. Man radās jauna cerība.
Norunātajā dienā dēls aizgāja satikt to vīru tirgū. Gaidīja visu nedēļu – neatbrauca.
Aleksis atkal sāka lietot narkotikas. Sāka naktis pārlaist mūsu trepju telpā pie bēniņu durvīm. Neizturēju. Teicu, lai nedara man kaunu un iet projām. Izmetu viņa matraci. Pēc kāda laika uzzināju, ka dēls atkal ir iekārtojies citā kāpņu telpā un «žēlsirdīgas» dvēseles viņu baro un pažēlo. Bet Aleksis stāsta par savu cietsirdīgo māti, kas viņu izdzinusi no dzīvokļa.
Mīļie cilvēki, attopieties! Kamēr jūs viņus barosiet, uzturēsiet, nekas nemainīsies. Narkomānam jārada tādi apstākļi, lai viņš būtu spiests sākt domāt par sevi. Citādi mēs viņus zaudēsim.
