Jelgavas siltumapgādes jautājums pašlaik kļuvis līdzīgs daudziem no mums tik mīļiem seriāliem – gandrīz katrā «Zemgales Ziņu» numurā kāda vai kāds uzraksta tam turpinājumu. Seriāla beigas vēl nav pat nojaušamas.
Jelgavas siltumapgādes jautājums pašlaik kļuvis līdzīgs daudziem no mums tik mīļiem seriāliem – gandrīz katrā «Zemgales Ziņu» numurā kāda vai kāds uzraksta tam turpinājumu. Seriāla beigas vēl nav pat nojaušamas.
28. novembra raksts «Kā veidojas siltumtarifs» (žēl gan – bez paraksta) bija tik aizraujošs, ka neuzrakstīt recenziju par to arī man būtu grēks.
Raksta autori siltumenerģētikā ir gandrīz zinoši un, lai to saprastu arī lasītāji, vienā rakstā lieto trīs dažādas siltumenerģijas mērvienības: MWh (megavatstundas), Tcal (terakalorijas) un Gcal (gigakalorijas). Rakstu «gandrīz zinoši» tāpēc, ka rakstītājiem dažā vietā pazuduši komati, un beigās iznāk, ka (skat. 2. tabulu) 1999. gadā siltuma zudumu ir 350 reižu vairāk, nekā vispār saražota siltumenerģija. Man kā pilsētas iedzīvotājai tomēr būtu patīkamāk maksāt siltumenerģijas rēķinus, ja justu godīgu STU attieksmi pret klientiem.
Pastāv objektīva patiesība – jebkuru lietu vai procesu, tai skaitā siltumenerģijas apgādes organizāciju, var uzlabot un palētināt tikai tad, ja skaidri un precīzi zinām lietu patieso stāvokli. Šāda analīze ir jāveic, lai objektīvi izvērtētu agrāk pielaistās kļūdas – gan rehabilitācijas projekta izstrādē, siltumapgādes attīstības prognozēšanā, projekta realizēšanā. Pasaules Bankas kredīta izlietošana tādiem mērķiem, kur tas atmaksāsies labi ja 20 gados un nedos reālu efektu ne siltumenerģijas cenu pazemināšanā, ne to stabilizācijā, nebija pieļaujama. Raksta mērķis nav sīki izanalizēt šīs kļūdas, tas varētu būt pilsētas administrācijas jautājums.
Pateiksim tikai vienu – liekas pilnīgi absurdi 1994. gadā prognozēt, ka siltumenerģijas patēriņš Jelgavā palielināsies un visi patērētāji kā viens 100 % maksās plānveidīgi augošo tarifu. Rožaini plāni jau dažreiz vajadzīgi, bet tam blakus vajadzēja būt arī melnajam plānam – ko darīt, ja ekonomikas lejupslīde pilsētā turpināsies.
Par to visu varētu arī nerunāt, jo izlabot diemžēl neko vairs nevar, bet, izlasot rakstu «Kā veidojas siltumtarifs», radās iespaids, ka nekas nemainās. Pašreizējā uzņēmuma vadība strādā gluži tādā pašā stilā kā iepriekšējā. Tiek prognozēts neliels siltuma patēriņa kāpums Jelgavā kopumā, bet ievērojams patēriņa samazinājums – 31 % – pilsētā Lielupes labā krasta daļā (tur laikam tiks atcelta ziema). Profesionāļiem pilnīgi nesaprotami katlumājas efektivitātes aprēķini: operējot tikai ar tabulās uzrādītiem cipariem, tā ir tikai tik tikko 80 %. 1979. un 1980. gadā celtām katlumājām, kurās 1994. gadā vēl papildus ieguldīti 3 miljoni dolāru, tā nedrīkstētu būt zemāka par 90 %.
A/s «Jelgavas Cukurfabrika» kopā ar NĪP ir iesniegusi maksātnespējīgā pilsētas Siltumtīklu uzņēmuma administrācijai un pilsētas Domei savus priekšlikumus apkures organizēšanai pilsētā Lielupes labā krasta daļā. Priekšlikumā ir paredzēta nomas maksa, kas izmantojama daļas STU parādu segšanai un trases kārtējam remontam, bet nav plānota nekāda siltuma tarifa palielināšana iedzīvotājiem, varētu būt pat pazemināšana.
Kāpēc tāds priekšlikums radās? Pašlaik siltumenerģiju apkurei ražojam mēs, dzīvojamās mājas apsaimnieko NĪP, bet siltummezglus un cauruļvadus, kas sen jau ieķīlāti par parādiem Unibankai – Siltumtīklu uzņēmums. Ja ir tik daudz atbildīgo, grūti noskaidrot, kāpēc kādā dzīvoklī cilvēki salst, bet citam ir par karstu. Jāņem vērā arī tas, ka Pārlielupei Pasaules Bankas nauda netika, siltumtrases ir tās pašas vecās, rūpnīcas RAF būvētās.
A/s «Jelgavas Cukurfabrika» nav bagāts, bet stabils uzņēmums, un mēs vēlamies savu darbu veikt kvalitatīvi līdz galam.
Diemžēl mums nezināmu iemeslu dēļ, šis variants vispār nav izskatīts Domē, atbilde arī nav saņemta. Pie mums, ja kāds cenšas darboties nozarē, kas izdevīga kādam citam, vajag tik skaļi saukt «monopolists» un tad atkal varēs droši «piesaistīt investīcijas» – maksās jau citi.
Cukurfabrikas ražotās siltumenerģijas cena nav mainījusies jau piecus gadus, un mums nav parādu, lai to segšanai vajadzētu cenu palielināt nākamgad.
Siltumenerģijas piegādē pilsētā «monopolists» ir un būs tikai pilsētas Dome, kas apstiprina siltumenerģijas cenu pilsētā, bet ne ražotāji. Varbūt mums derētu arī atcerēties, ka ārzemju kompānijas, kaut arī bagātas, vērtīgākas lietas nekā pildspalvas, bloknoti un kalendāri par velti nedāvina.
