Es nekad neesmu vērojusi svaru. Vienīgais, ko kādreiz mēdzu tiešām ar prieku vērot, ir ledusskapis, vai, pareizāk sakot, tajā esošie produkti.
Es nekad neesmu vērojusi svaru. Vienīgais, ko kādreiz mēdzu tiešām ar prieku vērot, ir ledusskapis, vai, pareizāk sakot, tajā esošie produkti. Jo lielāka ēdamlietu izvēle, jo cītīgāk vēroju, un ne tikai – vēl labprātāk tos notiesāju. Par resnu mani saukt mēdza tikai bērnībā, bet arī ne tāpēc, ka tiešām tāda būtu bijusi, bet gan tikai ķircinot. Toreiz mani varēja augstākais nosaukt par mazliet apaļīgu, kas pirmsskolas vecuma bērnelim nav nekas īpašs. Tagad mani pārsvarā sauc par tievu. Bet ne jau par to gribēju stāstīt, šis ir tikai ievads lai saprastu …
Pavisam nesen gribēju nopirkt garās bikses, un to meklējumos iegāju arī veikalā. Laikam jau tiešām aizkaitināju jūtīgo pārdevēju ar jautājumu: «Vai gaišāku bikšu nav?» (atrados vietā, kur redzamas bija tikai melnās), jo viņa drūmi noburkšķēja «Ir, ir, vai jūs neredzat, vai?» un aizveda uz otru veikala galu. Vainīga tobrīd nejutos, jo tiešām nebiju pamanījusi gaišās bikses.
Tad atskanēja pārdevējas jautājums: «Kādu izmēru jums vajag?». Nezināju atbildēt. Godīgi sakot, pastaigas pa veikaliem mani neizklaidē, drīzāk absolūti nepatīk, tāpēc arī izmēru jautājumos nemēdzu iedziļināties, paļaudamās uz pārdevēju modro aci un palīdzību. Līdz šim tas arī ļoti veiksmīgi bija izdevies.
Priecīga par manu nezināšanu pārdevēja nebija, gluži otrādi, arvien vairāk un vairāk sāku justies vainīga: biju taču izrāvusi viņu no burvīgā ārā pa logu skatīšanās sastinguma. Mans draugs, gribēdams palīdzēt, atbildēja manā vietā: «Bikses vajadzētu tievas un garas…»
Pārdevēja, uzsvērdama savu absolūti pārāko stāvokli, mani neievērodama, vērsās pie drauga ar atbildi: «Nu, nemaz jau tik slaida viņa nav – tāda tīri branga!» Nudien, tobrīd apmulsu – ne jau tāpēc, ka būtu apvainojusies. Drīzāk mani šokēja pašas apziņa, ka es ne par kapeiku nejūtos branga! Un vismaz pēdējos piecpadsmit gadus par resnu mani arī neviens nav saucis.
Šīm biksēm es biju par brangu – devos prom …
Morāle. Nekad neiedomājaties, ka jūs varētu atļauties būt vienā augstumā ar pārdevēju. Neesam mēs vēl nekādā Eiropā, nav ko sapņot. Ja esi pircējs, tad jūties laimīgs, ka tevi vispār apkalpo!
