Pēdējā laika skandalozākie tiesas spriedumi kārtējo reizi likuši aizdomāties par tiesiskumu Latvijā. Ainārs Eisaks, Deniss Veremeinčiks – tie ir tikai pāris spilgtākie piemēri, kas šajā gadā destabilizējuši Latvijas kā tiesiskas valsts pamatprincipus.
Pēdējā laika skandalozākie tiesas spriedumi kārtējo reizi likuši aizdomāties par tiesiskumu Latvijā. Ainārs Eisaks, Deniss Veremeinčiks – tie ir tikai pāris spilgtākie piemēri, kas šajā gadā destabilizējuši Latvijas kā tiesiskas valsts pamatprincipus. Nule tiesiskuma principu destabilizācijas tradīciju apstiprināja arī Latgales apgabaltiesa, kas, izskatot par pedofiliju notiesātā daugavpilieša Igora Verbicka apelācijas lietu, piesprieda viņam 3,5 gadus. Prokurore noziedzniekam bija prasījusi astoņus gadus cietumsoda.
Pirmkārt, runa ir par proporcionalitātes principa pārkāpšanu. Jautājums ir gana vienkāršs, proti, vai Eisakam vai Veremeinčikam tiesas piespriestais sods ir adekvāts nodarītajam? Velkot paralēles ar līdzīgiem gadījumiem, kļūst acīmredzams, ka šajos un citos gadījumos proporcionalitātes princips vispār nav ņemts vērā. Piemēram, tam pašam Eisakam vai Verbickim, salīdzinot ar pedofilijā notiesāto Andri Meinartu, sods ir vienkārši smieklīgs, tas ir, Eisakam – 2,5 gadi, Verbickim – 3,5, turpretī Meinartam – 10 gadu. Tas pats arī attiecas uz Denisu Veremeinčiku, kas narkotisko vielu reibumā (vainu pastiprinošs apstāklis!) nogalināja trīs cilvēkus un trīs sakropļoja. Par to viņam tika piespriesti četri gadi atklāta tipa cietumā. Turpretī Rāceņu trases gadījumā tika notiesāti pieci cilvēki, kuru sodi svārstījās no divarpus līdz trīsarpus gadiem. Nav ne jausmas par kaut kādu proporcionālu sodu par nodarīto, jo pēc būtības par smagu noziegumu ir piespriests niecīgs sods, bet noziegumā, kas savā dziļākajā būtībā ir uzskatāms par nelaimes gadījumu, cilvēkus tiesa «apdāļā» ar visai bargiem spriedumiem.
Otrkārt, jārunā par nu jau bieži pieminēto gadījumu, kad likums tiek piemērots nevis pēc gara jeb mērķa, bet gan pēc burta jeb formāli. Sabiedrībai rūp, lai brīvībā nestaigātu pedofili un cilvēku slepkavas. Sodot indivīdus par noziegumiem, sociālais mērķis ir pēc iespējas atbilstošāk taisnīguma kritērijiem izolēt cilvēkus, kuru noziegumi bijuši sevišķi ciniski un nežēlīgi. Diemžēl Latvijā pēdējo mēnešu skaļākajos tiesas spriedumos nav ņemts vērā tiesību normu gars, noziedzīgos nodarījumus apskatot tīri no likuma formālās puses, respektīvi, Veremainčiks trīs cilvēkus nobrauca, taču kas tur liels: puikam nozieguma brīdī vēl nebija «izveidojusies atbildības izjūta», un nebija arī pierādāms, kā narkotiskās vielas varēja nokļūt viņa organismā. Tiesību normas nevar tikt diferencētas pēc sociālā statusa, vieniem sodu piemērojot pēc likuma gara, bet citiem pēc burta principa. Varam secināt, ka gan Eisaka, gan Verbicka gadījumā sods nav piespriests pēc likuma burta un nav ņemts vērā, ka nodarītajā noziegumā ir cietuši un cieš daudz jaunu cilvēku.
Visbeidzot jārunā arī par, manuprāt, fundamentālu tiesiskas valsts pamatprincipu, kas Latvijas tiesu praksē, tiesājot pedofilus un autobraucējus, nav ievērots, – tiesiskās paļāvības princips. Tas nozīmē sabiedrības uzticību jurisdiktīvai varai, kas tiesai ar savu darbību būtu jānodrošina, garantējot konsekventus sodus par nodarīto pārkāpumu. Tiesas konsekventa rīcība, līdzīgos noziedzīgos nodarījumos piemērojot līdzīgus sodus, tiesiskā valstī rada tās spriedumu paredzamību un stabilitāti. Latvijas gadījumā jāšaubās par tiesas darbības prognozejamību, un mūsu valstī vispareizāk ir neprognozēt, kāds būs tiesas verdikts. Līdz ar to nav jēgas runāt par Latviju kā par tiesisku valsti pat gadījumos, kuros ir pastiprināta publicitāte. Un loģiski, ka ne tikai tajos tiesneši taisa spriedumus ar apšaubāmu izpratni par taisnīgumu, bet izpratne par taisnīgumu (lai arī šis jēdziens ir visai abstrakts) ir tiesiskas valsts priekšnoteikums.
