Sestdien Rīgā, Latviešu biedrības namā notika Latvijas represēto apvienības konference. Tā sākas ar lūgsnu.
Sestdien Rīgā, Latviešu biedrības namā notika Latvijas represēto apvienības konference.
Tā sākas ar lūgsnu. Pēc tam noskatāmies jaunās filmas kadrus par bērniem, kurus izveda 1941. gada 14. jūnijā. Smagi, ļoti smagi kadri, ja tas vēl izjusts, pārciests, izturēts… Jau sen sirmot sākušie vīri un sievas aizbrien atmiņu takās, no kurām grūti pat izrauties. Sapulcējušies spēj izjust aso sāpi par tiem, kas tur palika un neatgriezās. Pēc filmas noskatīšanās – ilgstoši aplausi, jo tā laika bērnu sāpe ir mūsu sāpe. Daudzi toreiz bija viņu vecumā. Tikai mums bija lemts atgriezties un nemeklēt aizaugušā mežā kādreizējo bērna kapuvietu.
Konferences sākumā paziņo, ka uz ielūgumu Valsts prezidentei pie mums ierasties no viņas kancelejas saņemts jau kurais atteikums ar ļoti pieklājīgu atrunu. Liekas, represētie šai valdībai ir kā smags slogs kaklā, no kura ikviens ministrs cenšas laipni atkratīties. Neviens mūsu iesūtītais prasījums nav ticis pat apspriests.
Šai konferencē vārdi skan kā apsūdzības zvans, kura skaņas izdzird tālu aiz bijušām PSRS robežām. Genocīds pret pakļautībā esošajām valstīm un tautām.
Par Latvijas represēto apvienības priekšsēdētāju ievēl Visvaldi Aivaru, par viņa vietnieku – Pēteri Simsonu. Vēl pārvēl koordinācijas padomi un biedru tiesu, kaut vecā ziņoja, ka nav tikusi izskatīta neviena lieta.
Noguruši, bet apmierināti ne tikai ar redzēto un dzirdēto, bet arī ar paveikto, delegāti atgriežas mājās, lai pēc Jaunā gada sagaidīšanas turpinātu darboties par spīti visiem, kas mums nevēl labu.
Guntars Bullis, delegāts no Jelgavas