Runājot par aizgājušajiem valsts svētkiem, Dace Baltruma secina: «Gaisotne pilsētā bija pelēka« («Zemgales Ziņas» 24.11.).
Runājot par aizgājušajiem valsts svētkiem, Dace Baltruma secina: «Gaisotne pilsētā bija pelēka« («Zemgales Ziņas» 24.11.) Iespējams, ka daudziem, kas aktīvi piedalījās dažādos pasākumos, tā nelikās, bet notikumus katram ir tiesības izvērtēt pēc savas izjūtas vai, precīzāk, dvēseles stāvokļa.
Protams, par 18. novembri nepienāktos runāt kā par parastu notikumu, un arī izjūtām vajadzētu būt īpašām, neaprobežojoties ar svētku salūta prieku. Ko darīt, ja cilvēkos trūkst īpašās izjūtas, kas arī veido kopējo sevišķo gaisotni, kuru, manuprāt, svētku dienā meklēja D.Baltruma. Ne jau desas vai veļas pulvera pircēju skaits šajā dienā ir patriotisma pakāpes rādītājs valstī. Nedomāju, ka saķemmētais un labi paēdušais «tautas kalps» svētku dievkalpojumā Doma baznīcas pirmajā rindā ir lielāks patriots par lauku cilvēku, kuram govs slaucama un cūka barojama arī 18. novembrī. Svarīgākais ne vienmēr ir tas, ko dari šajā dienā, bet kā to dari, ko domā, kā jūties šajā valstī, pasaulē. Es šeit nedomāju to mūsu sabiedrības daļu, kurai nepieņemams šķiet viss, kas kaut mazākā mērā simbolizē Latvijas valstiskumu.
Labi, ar likumu aizslēgsim veikalus, tirgus un krogus 18. novembrī, pavēlēsim visiem būt svētku noskaņojumā. Neiznāks! Pat dažādie reprezentācijas pasākumi un kultūras lauciņa kopēju pašaizliedzīgā darbošanās vien necels pilsonisko apziņu un neizkliedēs pelēcību. Tieši otrādi – jo vairāk svētku, «godību», jo acīmredzami gadu no gada plok mūsu dvēseles pacēlums un pienākums pret savu valsti, ko ietver vārds «patriotisms». Lai cik zilas ir mūsu Latvijas debesis, dzīve zem tām ir tāda, kādu to esam izveidojuši vai ļāvuši izveidot. Pirms meklējam vainīgos (ja esam neapmierināti), katram vispirms jāizvērtē pašam sevi, tad kopīgiem spēkiem spēsim iznīdēt to ļaunumu, kas pašlaik mūsu valstī diktē savus noteikumus. Tas nebūs viegli, pārāk šķērsām viss sagājis. Ja pat arhibīskaps Jānis Vanags intervijā Baibai Strautmanei atzīst, ka, redzot to, kas notiek mūsu valstī, trūkst motivācijas, lai bērniem iemācītu saprast, kāpēc jādzīvo tieši šajā valstī, tad kur to lai rod cilvēki, kuru dienas (arī svētku!) paiet nemitīgās rūpēs par izdzīvošanu? Marks Tvens ir teicis: «Izmisums, kā zināsiet, dod spēkus» Lai tā būtu!
Ar cieņu, Vija Dzelme