Skolotājas Dainas Trauliņas aicinājums bija zinātne, taču tas nav īstenojies – viņa kļuvusi par skolotāju un to noteikti nenožēlo.
Skolotājas Dainas Trauliņas aicinājums bija zinātne, taču tas nav īstenojies – viņa kļuvusi par skolotāju un to noteikti nenožēlo. Nu jau 32 gadi pavadīti, mācot Jelgavas vakarskolas audzēkņus.
Kā jūs, vidzemniece, nokļuvāt Jelgavā?
Kad beidzu mācības Latvijas Universitātē, ļoti vēlējos strādāt saistībā ar zinātni, bet tolaik vairākkārt partijas sekretārs meklēja pamatojumu tam, kāpēc savulaik mani izsūtīja. Es, protams, uz šo jautājumu atbildēt nevarēju. Vai tad kāds zināja, kāpēc pret viņu tā izturas? Tā vienkārši bija, un viss. Pēc ilgiem pētījumiem man tomēr tika aizliegts strādāt zinātnē, taču ļāva pamēģināt pedagoģijā. Es pat nesaprotu, kāpēc tāda izvēle! Man tika piedāvāti dažādi varianti, un izraudzījos Jelgavu, jo tā ir tuvāk Rīgai un cerēju – varbūt man ar laiku tomēr izdotos atgriezties zinātnē.
Tomēr neizdevās?
Jā, trīs gadus katru dienu mēroju ceļu no Rīgas līdz Jelgavai, bet tad jaukais skolas kolektīvs pierunāja mani palikt Jelgavā. Ļoti jau tolaik palīdzēja kolēģi – darbā mani ievadīja direktore Ārija Mūrniece un Mirdza Ozola, kas arī pasniedza fiziku. Man nebija nekādas pedagoģiskās izglītības, taču «krievu laikos» nebija nekādu grūtību apmeklēt kursus, turklāt tie bija par brīvu. Tā ik pa laikam mācījos kļūt par labu un profesionālu skolotāju
Vai nenožēlojat, ka neatgriezāties Rīgā?
Noteikti ne. Kas es tagad būtu par zinātnieci? Lielākajā daļā institūtu iestājies panīkums – zinātnieki netiek pienācīgi novērtēti, un es savā vecumā noteikti būtu bezdarbniece.
Vakarskola tomēr ir nedaudz specifiska mācību iestāde.
Man gan gribētos teikt, ka vienīgā atšķirība no dienas grupas skolām ir dažādie mācību laiki: izglītības programma ir vienāda, prasības tādas pašas, un es negribētu piekrist, ka mēs te visu ņemam vieglāk. Biežāk iznāk, ka audzēknim tiek teikts, lai dodas uz vakarskolu mācīties, jo tur ar visu vieglāk tikt galā – bet tā vis nav, un bieži jaunajiem cilvēkiem tikai ar laiku kļūst skaidrs, ka prasības ir un tās arī jāpilda.
Kas ir jūsu audzēkņi?
Pirms 70. gadiem skolā mācījās cilvēki, kas jau bija atraduši darbu kādā ražotnē, tāpēc viņu vidējais vecums bija kādi 27 gadi. Lieli cilvēki, ar savu jau izveidotu personību. Gadu gaitā situācija ir nedaudz mainījusies, audzēkņi gadu ziņā ir jaunāki. Taču tagad izglītībai tiek pievērsta lielāka uzmanība – jaunieši zina, kāpēc mācās. Viņi vēlas iegūt augstāku izglītības līmeni, lai labāk kotētos darba tirgū. Agrāk tas nebija tik ļoti vajadzīgs, jo ražošanā darbu atrast nebija grūti. Arī statistika šajā ziņā rāda uzlabojumu – no pagājušā gada izlaiduma klases puse mācības turpināja augstskolā. Nāk pie mums māmiņas, kurām jau ir ģimene, divi bērniņi, bet viņas tomēr ir sapratušas, ka jāmācās.
Vai jums un skolēniem ir arī kopīga pēcstundu dzīve?
Mūsu skola šajā ziņā ir mazliet specifiska, jo vairumam vecāko klašu audzēkņu jau ir darbs, ģimene vai citas rūpes. Tāpēc kopīgus atpūtas vakarus organizēt ir pagrūti. Tomēr mums ir audzināšanas stundas, kur pārrunājam problēmas, šad tad aizbraucam kādā ekskursijā un paretam organizējam arī kādu lielāku skolas pasākumu.
Vai jūs pieķeraties saviem audzēkņiem?
Tā tas noteikti ir, bet es nekad necenšos izdalīt mīļākos un mazāk mīļos. Manuprāt, skolotāja uzdevums ir vienlīdzīgi izturēties pret visiem klasē sēdošajiem. Man tas ir vieglāk izdarāms, jo pati savulaik to esmu izjutusi uz savas ādas – pamatskolā uz mani sākumā skatījās ar šķību aci, jo biju izsūtītā, mammai tāpēc grūtāk bija darbu atrast, bet, kad pierādīju savas spējas, tad šīs atšķirības it kā izgaisa. Arī vakarskolas audzēkņi bieži vien ir no sociāli neaizsargātākās sabiedrības daļas, bet viņiem to noteikti nedrīkst likt manīt.
Vai bijusi reize, kad audzēkņi izspēlē ar jums kādu joku?
Tādas briesmīgas izjokošanas nav bijušas. Reiz bija kāds atgadījums – kopā ar klasi meklējām vietu kur apmesties, jo visas telpas bija aizņemtas. Kāda telpa gan atradās, un puikas aizskrēja paskatīties, vai mēs tur varam tikt iekšā. Kad viņi atnāca, teica, ka durvīm priekšā pumpiņa. Es neko nesapratu, tolaik vēl biju jauna un kautrējos jautāt, kas tā par «pumpiņu». Tā arī nosēdējām visu stundu uz trepēm. Tikai vēlāk uzzināju, ka Zemgalē par pumpiņu sauc priekškaramo atslēgu, ko es kā vidzemniece nezināju. Būtu varējuši durvis atslēgt un sēdēt klasē.
Skolotāja darbs noteikti nogurdina un vakaros nepieciešams relaksēties.
Atpūta jau vajadzīga jebkurā darbā. Es izvēlos kaut ko mierīgāku, bez trokšņa: televīzijas pārraides skatos pēc iespējas retāk. Ļoti patīk vakaros minēt krustvārdu mīklas – tas spēj tā aizraut, ka aizmirstas pat vakariņas uz plīts. Savukārt vasarā rušinos puķu dobēs. Man pie mājas ir zemes pleķītis, kur vasarā noteikti stādu un apkopju ziedus.
Kādi ir jūsu mīļākie ziedi?
Asteres – laikam tā tas ir daudziem skolotājiem, jo atgādina 1. septembri. Jauna cēliena sākumu.
