«Ziņas» jau vairākkārt pievērsušās Cenu pagasttiesas 19. jūnija lēmumam, saskaņā ar kuru par četru brāļu aizbildni iecelta vecāmāte Vera Folomejeva.
«Ziņas» jau vairākkārt pievērsušās Cenu pagasttiesas 19. jūnija lēmumam, saskaņā ar kuru par četru brāļu aizbildni iecelta vecāmāte Vera Folomejeva. Bērni atskaitīti no Elejas bērnunama patversmes un dzīvo pie vecāsmātes. Tā kā viņa mitinājusies vienistabas dzīvoklī, Cenu pagasta Padome bērniem piešķīrusi divistabu dzīvokli ar malkas apkuri, tas par pagasta līdzekļiem izremontēts. Zēni mācās vietējā pamatskolā.
Pagasttiesas priekšsēdētāja Urzula Jēkabsone ģimenes dzīves apstākļus raksturo kā vienkāršus. Miteklis ir silts un tīrs, bērni – vecmāmiņas aprūpēti. Pamatskolā zēni iejutušies labi, iepazinušies ar visiem klasesbiedriem, ir apgādāti ar vajadzīgajiem mācību līdzekļiem. Skolu bērni apmeklē regulāri, ierodas tīri un sakopti, vecmāmiņa seko līdzi mācībām. Zēni mājas darbus veic rūpīgi, ar interesi iesaistās klases aktivitātēs. Vienīgi viena brāļa zināšanas tiek raksturotas kā viduvējas, kaut mācību darbā iesaistās labprāt un viņam labi padodas matemātika. Pēc māju apmeklējuma skolotāja secinājusi, ka bērniem radīti labi apstākļi – katram ir sava vieta, kur mācīties un nolikt mantas.
Tiesas spriedumu pārsūdz
Jau vairākus mēnešus par bērnu likteni turpinās kaislības. 9.augustā Jelgavas tiesa sāka skatīt rajona prokuratūras un Francijas pilsoņu pārstāvja advokāta Bruno Liberta sūdzību par pagasttiesas aizbildnības lēmumu. Līdz sēdes turpinājumam septembrī prokuratūra savu sūdzību atsauca. Advokāta sūdzības sakarā, pamatojoties uz to, ka Cenu pagasttiesa izskatījusi tai nepiekritīgu lietu (bērni dzīvoja Elejas bērnunamā), kā arī uz V.Folomejevas maksātnespēju un to, ka vecmāmiņai nav pienākumu pildīšanai vajadzīgo spēju, tiesa nospriedusi, ka pagasttiesas lēmums ir atceļams. Pagasttiesa lēmumu pārsūdzējusi Zemgales apgabaltiesā.
U.Jēkabsone attiecībā uz piekritību norāda, ka likums par pagasttiesām noteic, ka pēc faktiskās atrašanās vietas aizbildnības lietu bērniem kārto, ja viņiem nav vecāku vai vecvecāku un nav pastāvīgas dzīvesvietas. Vecmāmiņas spējas un īpašības, pēc U.Jēkabsones domām, nav novērtētas pēc būtības. Attiecībā uz vecāsmātes maksātnespēju varētu norādīt parāds par dzīvokli (60 latu parādu augustā viņa apņēmusies segt līdz gada beigām, bet 120 latu bijušajam uzņēmumam ļauts segt ilgākā posmā). V.Folomejeva norāda, ka ar 53 pensijas latiem un valsts pabalstu (ap 170 latiem), kā arī piepelnoties pie saimniekiem, iztikšanai pietiktu.
Jo tālāk, jo vairāk mezglu
Aktivitātes saistītas ar zēnu iespējamo adopciju uz ārzemēm. Tiesības izvēlēties adopcijai bērnus Tieslietu ministrijas (TM) Dzimtsarakstu departamentā ārvalstu ģimene saņēmusi 1998. gada vasarā. Pēc nepilna gada Labklājības ministrijas (LM) Sociālās palīdzības departamentā saņemta informācija, ka piemērota kandidatūra varētu būt Elejas bērnunamā. 1999. gada jūnijā bērnunamu apmeklējusi potenciālie audžuvecāki, izsakot gatavību adoptēt visus četrus brāļus. Septembrī TM departaments izdod attiecīgu atļauju. Oktobrī adoptētājiem ļauts iepazīties ar bērniem.
Pērnā gada novembra sākumā vecāmāte mutiski lūdz Cenu pagasttiesu iecelt viņu par aizbildni un iesniedz iesniegumu Elejas bērnunamā, ka ir pret bērnu adopciju uz ārzemēm. Decembra otrajā pusē LM departaments aptur norīkojuma izsniegšanu ārvalstu adopcijas iegūšanai. Savukārt Francijas ģimene Valsts cilvēktiesību birojam (VCB) lūdz noskaidrot adopcijas kavēšanās iemeslus.
Līdz šā gada maijam valda pieklusums. Tad VCB saņem atkārtotu ārvalstu ģimenes lūgumu. 29. maijā vecāmāte, VCB pārstāves Mirtas Jansones mudināta, taču lietas būtību neizpratusi, uz Rīgu un atpakaļ izvizināta, notariāli piekrīt mazbērnu adopcijai. Pēc deviņām dienām V.Folomejeva pie notāra apstiprina, ka adopcijai nepiekrīt. Maija beigās ārvalstu ģimene apmeklē bērnunamu.
Jūnija beigās TM Dzimtsarakstu departaments ģimenei no Francijas paziņo, ka bērniem ir iecelta aizbildne un viņu adopcija nav iespējama. Tomēr kaislības turpinās, jūlijā advokāts iesniedz augstākminēto sūdzību tiesai.
VCB pārstāve rīkojas bez pilnvaras
Notikumu peripetijās iesaistītie apgalvo, ka, apgriezieniem augot, vairojas noskaidrojamo apstākļu apjoms. Pagasttiesas priekšsēdētāja uzsver, ka VCB pārstāve nebija pilnvarota veikt ar adopciju saistītas darbības. Līdz ar to šaubas vieš M.Jansones sastādītā un vecāsmātes maijā parakstītā adopcijas piekrišanas iesnieguma patiesums, kur norādīts, ka ārvalstu ģimene nodrošinās iespēju tikties ar bērniem. Oficiālajā iesniegumā TM ģimene raksta, ka reizi gadā ziņos par bērnu garīgo un fizisko attīstību. Tajā nav pieminēta vecāmāte un tikšanās iespējas.
Jelgavas rajona Padomes Izglītības pārvaldes bērnu tiesību aizsardzības inspektore Olga Rudaka M.Jansones rīcību raksturo kā negodīgu, kad trīs dienās organizēta vecmāmiņas piekrišana adopcijai un bērnunama dokuments TM departamentam. «Tā viņai arī pateicu, ka tas bija spiediens,» tā O.Rudaka.
VCB direktors Olafs Brūvers «Ziņas» telefonsarunā informēja, ka M.Jansone ir VCB Konsultatīvās padomes bērnu tiesību aizsardzības darba grupas vadītāja un pārstāv Apvienoto nāciju Latvijas asociāciju (nevalstiskā organizācija). Šīs VCB grupas uzdevums neesot individuālu sūdzību izskatīšana vai palīdzība adopcijas jautājumos. Notariālu lietu darbības nebija viņas funkcijās. Viņa, neinformējot biroju, to darījusi pēc savas iniciatīvas. M.Jansonei bijusi jāpārbauda Francijas ģimenes sūdzība un jāziņo birojam, nevis jābrauc ar vecmāmiņu veikt notariālus darījumus, kas ir piekritīgi adopcijai.
«M.Jansone turpina darboties šajā lietā kā nevalstiskās organizācijas pārstāve vai privātpersona, pret ko nevaru iebilst,» saka O.Brūvers. Vienlaikus viņš norāda, ka pārmetumi izsakāmi arī Labklājības ministrijai, kas, redzot vecmāmiņas nostāju, nekavējoties nav atbildējusi potenciālajiem adoptētājiem un nav devusi iespēju izvēlēties viņiem citus bērnus.
Pagasttiesa nav tikusi pie informācijas, kurā gadā zēni īsti pieteikti adopcijai. Turklāt adopcijas noteikumi paredz, ka bērnu bez garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem adopcija uz ārzenēm iespējama, ja gada laikā pēc adopcijas pieteikuma saņemšanas LM departamentā no viņiem atteikušās divas pašu valsts ģimenes. Nav informācijas, ka bērni kādam būtu piedāvāti un kāds būtu atteicies.
Uzbrukums rada pretreakciju
No jauna kaislības tika uzjundītas pēc radio raidījumā «Mājas svētība» publicistes Marinas Kosteņeckas (viņa darbojas arī M.Jansones vadītajā VCB Konsultatīvās padomes bērnu tiesību aizsardzības darba grupā) paustās nostājas. U.Jēkabsone uzskaita vairākas nepareizības un aplamības. Proti, patiesībai neatbilst apgalvojums, ka vecāmāte visu šo laiku par mazbērniem nav likusies zinis. Pagasttiesas lieta liecina, ka V.Folomejevai jau no 1996. gada, kad izveidota pagasttiesa, dotas atļaujas apmeklēt bērnunamu un brīvlaikā bērnus ņemt mājās, ko viņa arī darījusi. Negodīgi operēts ar ārvalstu ģimenes piedāvājumu iespēju robežās nodrošināt vecmāmiņai tikšanos ar bērniem, apciemojot viņus Francijā.
U.Jēkabsone atzīst, ka M.Kosteņecka, cilvēks ar vārdu, bet būdama neprecīzi informēta, notikumu gaitu pārliecinoši pavērsusi faktiskajai situācijai neatbilstošā gaisotnē.
«Varbūt, cilvēcīgi strādājot ar bērniem un vecmāmiņu, viņi ar laiku piekrīt adopcijai. Bet tagad tiek izmantota vecmāmiņas bezspēcība un nezināšana. Viņa pat nepieļauj domu, ka bērnus varētu kaut kur aizvest. Arī zēni vienbalsīgi apgalvo, ka vēlas palikt pie vecāsmātes. Tas pārliecinoši izskanēja arī pēdējā tiesas sēdē. Taču bērnu viedokli visi izliekas nedzirdam. Domāju, visi pieaugušie ir izdarījuši daudz nepareizību.»
Vecmāmiņai nevar nepaziņot
Bērnu tiesību aizsardzības inspektore O.Rudaka šajā lietā iesaistījusies, kad viņas rīcībā pērn nonākusi informācija par četru brāļu iespējamo adopciju. «Zināju par vecmāmiņu, kas regulāri interesējas par bērniem, pie viņas zēni pavada brīvdienas. Kad uzzināju, ka vecmāmiņa nav informēta par adopciju, mans morālais pienākums bija par to viņai paziņot.»
Šā gada 12. jūnijā viņa un VCB direktors O.Brūvers braukuši pie bērniem aprunāties. Ja bērni piekristu doties uz ārzemēm, bet vecmāmiņa to negribētu, domājuši viņu pārliecināt. «Ja zēni nepārprotami izteic viedokli, ka viņi grib dzīvot pie vecmāmiņas, uzskatu, ka 10 un 9, un 7 gadus vecus vairs nevar vardarbīgi aizvest uz citu zemi. Jā, adopcijas noteikumos bērna viedoklis tiek prasīts no 12 gadiem. Bet likums par bērnu tiesību aizsardzību un ANO konvencija paredz, ka bērna viedoklis ir jārespektē jebkurā gadījumā.»
Adopcija nebūs laimīga
O.Brūvers lietu raksturo kā ļoti sarežģītu. Aizbildnības faktu viņš bez iebildumiem vērtējot pozitīvi. Neizprotami esot, kāpēc tas noticis pirms pašas adopcijas, kāpēc vecāmāte sākumā adopcijai nepiekrīt, tad dod piekrišanu, tad atkal atsauc. «Bērniem no materiālā, izglītības un nākotnes viedokļa adopcija būtu labāka, ja vien tas viss būtu gājis mierīgā un civilizētā ceļā,» tā O.Brūvers. «Aizbildnības atņemšana vēl nebūtu nekas, jo par apstākļiem var strīdēties. Bet vienalga, vai bērni ir iebaidīti vai samācīti, kā uzskata M.Jansone, vai paši nevēlas, – tas vairs nav svarīgi, pret zēnu gribu viņus adoptēt būtu neprāts un šausmu lieta. Ceru, ka ar varu nekas nenotiks.»
O.Brūvers iesaka ļaut lietai iet savu gaitu un tiesai lemt par aizbildnību. «Tiesai jāņem vērā visi, arī cilvēciskie apstākļi, un viss, kas bērnu interesēm būtu labākais, ne tikai likuma burts.»
O.Brūvers pieļauj, ka viņa viedoklim var oponēt, norādot uz to, ka, dzīvojot Latvijā, bērni atkal var nonākt bērnunamā, palikt bez labas izglītības, darba, varbūt pat nonākt cietumā. Taču cilvēka spēkos nav prognozēt pavērsienus nedz savā, nedz citu likteņos.
Apmeklējot četrus brāļus un vecmāmiņu, sākumā jaušama atturība. Vera Folomejeva teic, tas tāpēc, ka bijis jāpiedzīvo aiz skaistiem vārdiem slēpts viltus. Proti, kāda Rīgas kundze (domāta M.Jansone – A.A.) tik daudz runājusi par bērnu turpmāko dzīvi, līdz viņu pārliecinājusi, ka jābrauc uz Rīgu parakstīt kāds papīrs. Sacījusi, ka tas būs mazbērniem par labu. Vēlāk izrādījies, ka tā ir piekrišana adopcijai, par ko viņai nav bijis ne mazāko aizdomu. Atpakaļceļā svešā kundze uz vecāsmātes mājām atvedusi krāsu televizoru. Tikai vēlāk vecāmāte apjautusi, ka tā nav nekāda labdarība, ja reiz dāvināja tikai pēc parakstīšanās.
Vecāmāte stāsta, ka 1995. gadā, kad dēlam un vedeklai atņemta vecāku vara, mazdēli bijuši mazi, divi vēl zīdaiņi. Līdz 1998. gadam viņa, kad bijis darbs, strādājusi, taču darbu ar rūpēm par tik maziem bērniem nav varējusi apvienot. Zēni dzīvojuši bērnunamā, vecmāmiņa regulāri viņus apciemojusi.
Pēc kāda laiciņa Miša, runīgāks un ašāks būdams, sāk rādīt savu zīmējumu albumu, stāstīt par skolu. Un tad jau viņi runā cits caur citu. Valentīns parādījis labas zināšanas dzīvnieku aizsardzības turnīrā, Staņislavs dabūjis godalgu rudens krosā, Eduards – «Popielā»…Mihailam patīk sports. Ar aizrautību viņi stāsta par basketbola līgas spēles apmeklējumu, saviem kāmīšiem, mazo minci, «skritulenēm». Tiklīdz tiek piesaukta adopcijas lieta, visu sejas kļūst nopietnas. Viņi vairs nevēloties runāt par šiem jautājumiem, gribot, lai viņus liek mierā un ļauj dzīvot visiem kopā.
Protams, bērni vēl nezina daudzās iespējas, ko piedāvā dzīve. Vēl neapjauš nežēlīgo atšķirību starp labi situētiem un vienkāršiem apstākļiem. Jā, viņu rocība nav nekāda lepnā, tāda pati kā mūsu valstī ir neskaitāmām ģimenēm. Bet, lai cik pieticīgi arī būtu apstākļi, vai kādam ir tiesības saraut cilvēciskās attiecības, radnieciskās saites, uzspļaut pieķeršanās siltumam?
